Cilvēki, kuriem atgadījusies nelaime nonākt slimnīcā, saskaras ar pārgurušu, nevaļīgu medicīnas personālu, jo reti kāds mediķis, neatkarīgi no ieņemamā amata, darbotos tikai uz vienu slodzi. Bieži vien tās ir divas un pat vairāk slodzes. Un ne jau tikai tāpēc, lai vairāk nopelnītu. Vienkārši nav neviena cita kam strādāt.
Kad kādam nozog automašīnu vai iztīra dzīvokli no vērtīgākajām mantām, tad parasti cietušie vēlāk draugiem un paziņām stāsta par policistu formālo un paviršo attieksmi pret nozieguma izmeklēšanu, vairāk vai mazāk atklāti atzīstot, ka diez vai palīdzēt spēs. "Vecīt, saproti, mums iecirknī uz diviem inspektoriem ir simtiem tādu lietu," policists varētu pateikt, piebilstot, ka darbinieku trūkuma dēļ ielu patruļu skaits ir samazināts līdz minimumam.
Grūti nosaukt nozares, kur darbinieku ir pietiekami, jo darbaspēka trūkums ir visaptverošs par spīti vairāk kā septiņu procentu lielajam bezdarba līmenim valstī. Kāpēc valstī joprojām ir samērā augsts reģistrētā bezdarba līmenis, saglabājoties visaptverošam darbaroku deficītam, ir cits stāsts, kuru šoreiz neskarsim.
Runas par depopulācijas briesmām visbiežāk izskan it kā abstrakti, it kā runa būtu par kādām statistiskām kategorijām, kuras reālo dzīvi ietekmē ļoti nosacīti. Tiek minēti dažādi skaitļi. Mirstība pārsniedz dzimstību par cik tur padsmitiem tūkstošu ik gadu; uz ārzemēm izbrauc ik gadus cik tur desmiti tūkstošu, bet attiecīgā nozarē trūkst tik un tik tūkstošu darbaroku. Tas, ka problēma netiek uztverta kā nopietna un personiski katru skaroša, liecina kaut vai partiju priekšvēlēšanu programmas. Tajās par to tikpat kā nerunā. Tur drīzāk saskatāmi centieni atbalstīt cittautiešu aizbraukšanu no Latvijas. Acīmredzot, cilvēki joprojām nesaista atsevišķas personiskas neērtības ar darbaspēka trūkumu.
Kā piektdien ziņoja Nodarbinātības valsts dienests, tad visvairāk trūkst mazkvalificētais darbaspēks (!) – sevišķi pārdevējas, kā arī augstas klases profesionāļi. Šī paziņojuma dziļākā būtība ir visai biedējoša. Latvijas ekonomika aug gluži vai astronomiskos tempos. IKP pieaugums pirmajā ceturksnī – 13,1%, kārtējo reizi ir augstākais Eiropā. Šeit jāatgādina, ka pieaugums ir salīdzinošās cenās. Faktiskajās cenās tas ir 20%. Tas nozīmē, ka strauji tuvojamies (kaut tāls ceļš vēl ejams) Eiropas līmeņa dzīves standartam. Ja gribam būt Eiropas līmeņa valsts, tad laiks saprast, ka valstij nepieciešami arī sētnieki, atkritumu izvedēji, sanitāri un citas profesijas, kurās, visbiežāk, pamatnācijas cilvēki nevēlas strādāt. Tajos pašos veikalos pārsvarā strādā cittautieši un jādomā vai ir vērts gausties, ka daļai no viņiem valsts valodas zināšanas aprobežojas ar spēju kaut aptuveni nojaust, ko no viņiem vēlas, jo faktiski jāpriecājas, ka vispār ir kāds, kas šo darbu strādā. Ir grūti iedomāties kas notiktu, ja viņi pazustu. No otras puses varam justies gandarīti, ka latvieši pārsvarā izvēlas strādāt labāk apmaksātās darba vietās, kur nepieciešama augstāka profesionālā kvalifikācija.
Šajā situācijā Latvijas iedzīvotāju masveida izceļošana darbam ārzemēs ir problēma ar gluži vai biedējošām sekām. Un šeit ir gluži nevietā piesaukt Īrijas un citu valstu agrāko pieredzi, jo līdz šim izceļošana vēsturiski skārusi valstis ar augstu dzimstību un lielu liekā darbaspēka apjomu. Latvijā dzimstība ir zema, iedzīvotāju skaits niecīgs un, runājot demogrāfu valodā, nenotiek pat vienkārša iedzīvotāju atražošana.
Valdība izstrādā nacionālās attīstības plānu, dažādus tautsaimniecības attīstības scenārijus, taču šajos plānos pavisam niecīga vieta atvēlēta darbaspēka resursu un to izvietojuma analīzei. Cik valstij nepieciešams minimālais skaits sētnieku, pastnieku, autobusu vadītāju, ugunsdzēsēju utt., lai nesāktos sociāla katastrofa? Var jau būt, ka viss ir kārtībā un bažām nav pamata. Tad tas arī ir jāpasaka. Taču tādā gadījumā jāpasaka arī vēl kas cits.
Darbaspēks trūkst gandrīz visās nozarēs. Un vienīgais veids kā šo trūkstošo darbaspēku pārvilināt no vienas nozares uz otru ir piesolīt augstāku algu. Tas, ka darbaroku trūkuma dēļ pasliktinās daļas sniegto pakalpojumu kvalitāte vēl nav viss. Darbaspēka deficīts liek darba devējiem celt algas, kas patiesībā šobrīd ir viens no galvenajiem inflācijas cēloņiem.
Tiek uzskatīts, ka inflācija ir zobens, kas skar ikvienu. Tā arī ir, bet pašreizējos apstākļos straujš darba samaksas pieaugums ir vienīgais veids kā apturēt vai vismaz ierobežot Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita samazināšanos. Diemžēl, pat pilnīga darbaroku aizplūšanas apturēšana neaizpildīs visus robus mūsu tautsaimniecībā. Ja vien neiemācīsimies sadzīvot ar zināmām neērtībām. Vēl jau daži gadi šim nolūkam mums ir atvēlēti, bet, varbūt, nav nekas slikts, ja restorānā plovu mums pasniedz uzbeks, bet ceļa grumbas ar asfaltu piepilda moldāvs?