Ja kaut ko ļoti gaida un vēlas, tad ir ļoti viegli vilties, jo izsapņotais ideāls reālajā dzīvē ne vienmēr atbilst augstajai sapņu latiņai. Pirms ieskicējam jaunā politiskā spēka iespējamās aprises, aplūkosim esošo situāciju.
Kas tad ir tas negatīvais, kas izraisa cilvēkos nepatiku pret esošajām politiskajām partijām. Tautas partija pēc vēlēšanām acīmredzami sareiba no negaidītajiem panākumiem un uz brīdi zaudēja realitātes izjūtu un orientāciju politiskajā vidē. Drošības likumu grozījumu steidzamu bīdīšanu 81. panta kārtībā nevar izskaidrot pat kvēlākie TP aizstāvji. Šī neapšaubāmā kļūda ļāva atgūt otro elpu iekšējo pretrunu plosītajam "Jaunajam laikam" un ievadīja TP tādas rīcības gultnē, kas vēlāk ieguva apzīmējumu – nerēķināšanās ar sabiedrības (tautas) interesēm. Uz negatīvo emociju fona TP kļuva par galveno vaininieci augstajam inflācijas līmenim valstī un ar jaunu sparu uzliesmoja jau paplēnējušais uzskats par šo partiju kā lielāko blēžu, korumpantu un zagļu bandu. Patiesības labad gan jāsaka, ka partiju reitingi rāda, ka TP joprojām ir samērā liels atbalstītāju skaits.
Nav noslēpums, ka ZZS guva samērā lielu atbalstu vēlēšanās pateicoties izvirzītajam premjera kandidātam Aivaram Lembergam, kurš, lai gan ir apsūdzēts smagos kriminālnoziegumos, pelna lielas tautas daļas uzticību. Pašreizējās ZZS vadības visai vārgā Lemberga aizstāvība liek ne vienam vien Ventspils mēra fanam novērsties no ZZS.
Iespējams, ka tieši cenšanās noņemt no sevis šos pārmetumus lika ZZS par Saeimas priekšsēdētāju izvirzīt cilvēku no partijas "Ventspilij un Latvijai". Emša politiski diletantiskie manevri pirms atkāpšanās no amata arī nevairoja ZZS popularitāti. LPP/LC strikti pieturas pie savulaik Šlesera deklarētā principa – man nav svarīgi, cik ir pret mani, man ir svarīgi, cik ir par mani. Proti, nevienam necenšas izpatikt, bet aprobežojas ar savu pieticīgo, bet Saeimas pārstāvniecībai pietiekošo atbalstītāju pulciņu. Šāda nostāja burtiski tracina tos, kuri par šo politisko spēku nebalsotu kaut Šlesers uz galvas stāvētu.
Tēvzemieši pārdzīvo ļoti smagu iekšējo krīzi. Kā ilglaicīgākais šobrīd Saeimā pārstāvētais politiskais spēks viņi ir acīmredzami paguruši. Partija neko nepiedāvā un izskatās pat nespēj piedāvāt savam potenciālajam elektorātam. Tēvzemiešu politiskā amorfuma āža kāja vairs nav noslēpjama un pats trakākais, to pat necenšas īpaši slēpt. Vienīgā latviešu opozīcijas partija "Jaunais laiks" gada sākumā bija uz pilnīga sairuma sliekšņa. Valdošās koalīcijas kļūdas tai ļāva atkal atgūt daļas sabiedrības uzticību, taču reitingi viņu atbalstītājiem nav iepriecinoši – kuļāšanās pa ceturto vietu (aiz TP, ZZS un "Saskaņas centra") tiem nekādas dižas politiskās dividendes nesola nedz tagad, nedz arī nākotnē.
Viss tas rada lielisku augsni jauna politiska spēka dzimšanai. Atliek vien noskaidrot, kas tad būs šī politiskā spēka "tēvi" vai "mātes". Un šeit skatītāju zālē ovācijas sarīkot gatavā publika var sagaidīt smagu vilšanos. Uz skatuves var neparādīties cilvēks, kuru visvairāk gaida. Runa, protams, ir par Vairu Vīķi Freibergu.
Kādi apstākļi liek domāt, ka bijusī prezidente nebūs jaunā politiskā spēka galvgalī? Valsts augstākās amatpersonas iesaistīšanās iekšpolitiskās, partijiskās cīņās nenoliedzami būtu solis atpakaļ viņas karjerā. Reāli izvērtējot savas iespējas diez vai viņa spētu un, galvenais, vēlētos uzņemties smago Ministru Kabineta vadītāja amatu, bet par parastu deputātiņu, kurš strīdas ar opozīciju komisijas sēdēs, grūti bijušo prezidenti iedomāties. Protams, pastāv iespēja, ka Vaira Vīķe Freiberga nedabūjusi pieklājīgu amatu kādā no starptautiskām institūcijām pēc gada vai diviem var justies aizmirsta un nenovērtēta. Šādā situācijā prasmīgi spēlējot uz godkāri veikli apziņas manipulatori varētu mēģināt viņu pierunāt iesaistīties jaunajā projektā (kā tas izdevās ar Endziņu prezidenta vēlēšanās), bet, zinot viņas izglītību, šāda iespēja ir maz ticama.
Tad, kas paliek? Jaunā politiskā spēka protopartija ir veidojums – pilsoniskais forums. Šā gada 3. jūlijā Rīgas Jaunā teātra mazajā zālē bija sapulcējušies potenciālie jaunā politiskā spēka dibinātāji. Prezidijā sēdēja: politoloģijas profesore Rasma Kārkliņa , dzejnieks Uldis Bērziņš, Latvijas žurnālistu savienības priekšsēdis Ainārs Dimants, LTV bijusī ziņu dienesta režisore Arta Ģiga, reģionālās preses "Diena" redaktore Nellija Ločmele, KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe, "Latio" prezidents Edgars Šīns, "Jaunā laika" pārstāves Ilma Čepāne un Sandra Kalniete un rakstniece Anna Žīgure. Sapulci vadīja žurnāliste Baiba Strautmane. Zālē rosījās vēl daži jaunlaicēni – Uldis Grava, Krišjānis Kariņš un Edgars Jaunups. Savas politiskās nišas meklējumos par sevi centās atgādināt Aivars Kreituss, Ilga Kreituse un Imants Burvis. Zālē bija redzami daudzi "Eiropas kustība Latvijai" aktīvisti ar organizācijas prezidentu Andri Gobiņu priekšgalā un kustības "Visu Latvijai" biedri ar tās vadītāju Raivi Dzintaru priekšgalā. Ja vēl pieminam (sapulcē nepiedalījās) tēvzemiešu iekšējos opozicionārus – Ģirtu Valdi Kristovski, Gundaru Krastu, Inesi Vaideri un Juri Galeriju Vidiņu (kuru gan jaunajā spēkā varētu arī neuzņemt), TP potenciālos aizgājējus – Aigaru Štokenbergu un Arti Pabriku, caurkritušo jauno demokrātu Māri Gulbi, politologu Jāni Ikstenu, varbūt vēl kādu žurnālistu, tad jaunā politiskā spēka aprises iegūst jau konkrētāku veidolu. Nelielā banketā pēc sapulces par jaunas partijas dibināšanu vien runāja, taču šiem izteikumiem acīmredzami pietrūka reālas rīcības seguma un tie tika izteikti visai vārgulīgā vēlmju līmenī.
Skaidrs, ka jauna partija jau sen tiktu izveidota, ja vien tā spētu atrisināt līdera problēmu. Tiek gaidīts uz Vīķi Freibergu, kura tā arī nekad nav skaidri pateikusi vai atgriezīsies vietējā politikā, tādejādi uzturot potenciālajiem jaunā politiskā spēka dibinātājiem cerību uz viņas līdzdalību. Taču kā jau minēju, šīs cerības var izrādīties veltas un tādā gadījumā arī jaundibināmā partija var tikt savstarpēji karojošo ambīciju dēļ saplosīta vēl nedzimusi.