Arvien biežāk pašreizējā ekonomiskā krīze tiek salīdzināta ar 90. gadu sākuma krīzi. Gandrīz vienmēr piebilstot, ka toreiz „bedre” tomēr esot bijusi daudz dziļāka un neziņa par nākotni lielāka. Vismaz pagaidām skaitļu izteiksmē pašreizējā krīze tiešām ir tikai ziediņi iepretim deviņdesmito gadu ekonomikas sabrukumam.
1993. gadā IKP bija nokritis zem 50% no 1990. gada līmeņa. Un šeit nav diskusijas par to vai 1990. gadā ražojām to, ko mums patiesi vajadzēja vai nē. Dzimstības un mirstības statistika par šo ekonomikas sabrukumu runā daudz daiļrunīgāk nekā visi IKP rādītāji kopā. Un tomēr starp šīm abām dziļajām ekonomiskajām krīzēm ir vien ļoti būtiska atšķirība, kura var izrādīties ļoti būtiska tālākajā notikumu attīstībā. Runa ir par situācijas novērtējumu sabiedrības apziņā.

Kad 1991. gada janvārī ārvalstu žurnālisti apbrīnoja mūsdienām neraksturīgās barikādes Vecrīgā, tos vēl vairāk pārsteidza tautas gatavība aizstāvēt valdību un parlamentu, kurš burtiski pirms divām nedēļām bija vairākkārt paaugstinājis cenas pārtikas un citām pirmās nepieciešamības precēm. No 1991. gada 1. janvāra cenas vairs netika administratīvi regulētas un tās uzšāvās nebijušos augstumos. Darba algas sāka indeksēt krietni vēlāk. Tolaik populārais lozungs - kaut pastalās, bet brīvi, tikai šodien izklausās kā bezgala naivs. Tolaik tas tika uztverts gluži nopietni. Tiesa, neviens no tiem, kas vēlākajos gados vārda vistiešākajā nozīmē gāja bojā zem sagruvušās ekonomikas drupām, tajā mirklī savu nākotni neredzēja tik sērīgos toņos un patiesi ticēja Latvijas valsts drīzai izaugsmei pēc īslaicīga grūtību posma.

Šobrīd situācija ir radikāli cita. Šķiet, nav neviena cita pasaules valsts, kura ir krīzi sagaidījusi sliktākā situācijā. Es šeit nedomāju valsts ekonomisko situāciju, kaut arī tā nav no labākajām. Runa ir par sabiedriskās apziņas stāvokli. Diez vai ir vēl kāda valsts pasaulē, kuras sabiedrībai ilgstoši tika stāstīts, ka valstī jau ir ekonomiskā krīze, kad patiesībā no tās nebija ne smakas. Patiesībā smaka bija, tikai ne krīzes, bet pārlieku straujas ekonomiskās izaugsmes smaka. Un šīs smakas ļoti būtiski atšķiras.

Tagad Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimševičs pārgudri stāsta, ka esot jau vairākus gadus atpakaļ brīdinājis, ka Latvijas ekonomika pārkarstot. Piekrītu, viņš tiešām stāstīja, ka ekonomika pārkarstot un Latvijas ekonomiku salīdzināja ar pārlieku ātri braucošu automobili. Pat kilometrus stundā nosauca. Nedomāju, ka esmu cilvēks ar sliktu iztēli, taču man kaut kā ātra braukšana domās nesaistās ar algu griešanu, nespēju nomaksāt hipotekāros kredītus, atlaišanas draudiem un citām šodienas ekonomikas ķibelēm. Rimševiča brīdinājumi tolaik izklausījās kā skolnieka iemācīti. Tā nedrīkst, jo tā grāmatā rakstīts. Nekas no tā, ar ko nākas saskarties šodien, netika uzskatāmi nosaukts. Patiesību sakot Rimševičs nebija nekāds izņēmums. Par ekonomikas pārkaršanu runāja daudzi. Regulāri sekojot ekonomiskajai domai valstī neatceros nevienu, kurš kaut aptuveni būtu aprakstījis šīs pārkaršanas reālās, konkrētās sekas. Nav brīnums, ka šos visus sholastiskos brīdinājumus sabiedrība uztvēra kā tukšās runas un laida gar ausīm.

Taču atgriezīsimies pirmskrīzes laikos. Liela sabiedrības daļa jau vairākus gadus dzīvoja pārliecībā, ka dzīve ar katru dienu kļūst grūtāka un ekonomiskā situācija pasliktinās. Par ekonomikas veselības mērauklu tika pieņemta inflācija un tās kāpums nodēvēts par krīzi. Parlamentārais vairākums tika nodēvēts par valdošo koalīciju alias bandu, kuras galvenais virsuzdevums ir apzagt un aplaupīt trūkumā slīgstošo tautu. Es nerunāju par faktiem - bija banda vai nē, gribēja tautu aplaupīt vai nē, šoreiz tie ir otršķirīgi jautājumi. Galvenais, ka liela sabiedrības daļa domāja un joprojām domā tieši tā.

Godmaņa valdību 1991. gadā atbalstīja absolūtais latviešu tautas vairākums. Gandrīz apgriezti proporcionāls viņa valdības tagadējam atbalstam. Grūtības ir nesalīdzināmi vieglāk pārciest, ja ir zināms mērķis - kāpēc šīs grūtības ir jāpārcieš. Toreiz šāds mērķis bija, taču par spīti augstajam mērķim, grūtības izrādījās daudz smagākas nekā sākumā likās un jau 1993. gada vēlēšanās Godmaņa pārstāvētais Tautas frontes saraksts nepārvarēja toreiz uzlikto 4% barjeru.

Šobrīd vēl ne tuvu nav zināms cik dziļš būs ekonomikas kritums. Var izrādīties, ka 13%, 15% un varbūt pat 20% IKP kritums būs pārlieku rožains sapnis. Ekonomikas sabrukums 1991. gadā sākās ar milzīgu sabiedrības atbalstu valdības veiktajām reformām. Ekonomikas sabrukums 2009. gadā sākas ar nepieredzētu zemu atbalstu visai politiskajai elitei. Un nemēģiniet man stāstīt, ka pašreizējā politiskā elite kaut kā atšķiras no visām iepriekšējām. Tie paši „oranžie mērgļi", „leščinski" un pārējie „blēži" tur sēž jau vairāk kā desmit gadus un, ja pa šiem gadiem kaut kas ir mainījies, tad tikai uz labo pusi. Katrā ziņā tā kā vēl deviņdesmito gadu beigās shēmoja un prihvatizēja, tā tagad jau sen vairs neatļaujas. Tas gan netraucē vienu otru politisko komentētāju vakardienas elkus šodien saukt par bandas locekļiem.

Taču, ja deviņdesmito gadu sākumā sabiedrība divus gadus kaut kā pacieta visas grūtības uz iepriekšējā entuziasma bāzes, tad tagad tie paši divi pacietības gadi ir iztērēti vēl pirms īstās krīzes sākuma. Tas nozīmē, ka sabiedrībai pacietības rezerves tikpat kā vairs nav saglabājušās, par ko visuzskatāmāk liecināja 13. janvāra notikumi. No šāda rakursa raugoties, Godmaņa valdības turpmāka pastāvēšana kļuva jau par draudu Latvijas valstij un bija pēdējais brīdis to nomainīt, kas arī tika izdarīts.

No stratēģiskā viedokļa pilnīgi pareizs bija prezidenta lēmums 31. martā nerosināt Saeimas atlaišanu, jo, trūkstot sabiedrības pacietības rezervei, būs nepieciešams nolaist „tvaiku", ja ekonomiskais stāvoklis turpinās pasliktināties. Bet par to, šķiet, nešaubās neviens. Saeimu varēs ierosināt atlaist vasaras beigās, tādejādi iegūstot vismaz pusgadu salīdzinoši mierīga priekšvēlēšanu laika. Rakstu salīdzinoši mierīga, jo priekšvēlēšanu gaisotne sabiedrības niknumu kanalizē politiskā gultnē, kas ir nesalīdzināmi labāk nekā a la piektā gada revolūcija, pēc kuras ne viens vien atklāti ilgojas.

Ilgstoši negāciju izraisītu sasprindzinājumu sabiedrība nevar izturēt ilgāk kā četrus gadus. Divarpus gadus mēs jau dzīvojam tā dēvētās „neuzticības krīzes" apstākļos. Tas, ka ir nomainījusies valdība situāciju radikāli mainītu normālos apstākļos, taču ekonomiskās krīzes laikā tas dod atelpu uz dažiem mēnešiem. Tātad mūsu rīcībā vēl ir ne vairāk kā divi gadi, kuru laikā ar dažādiem politiskiem manevriem sabiedrības neapmierinātību vajadzētu noturēt ierastajos rāmjos. Kas notiks pēc tam? Tad jau redzēsim, bet tagad baudīsim dzīvi un ar interesi aiziesim uz Nacionālo teātri, kur jādomā ne bez pamata uzvesta Ingas Rozentāles traģikomēdija „Trakāk vēl kā piektajā gadā".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!