Vēl liela daļa šodienas “Delfi” lasītāju nebija dzimuši, kad “Čikāgas piecīši” dziedāja:
“Ak, māt, māt, māt, kas tagad notiksies,
cik pasaule mums sveša izliksies.”

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Šie, vēl tālajos sešdesmitajos rakstītie, Alberta Legzdiņa vārdi nāk atmiņā šobrīd, kad pasaulē izveidojies pilnīgs jēdzienisks jūklis. Kad vienas un tās pašas lietas cilvēki sauc pavisam atšķirīgos vārdos. Kad dažādi sapņu tulki jeb, mūsdienu valodā runājot, sabiedrisko attiecību speciālisti, kļūst par sabiedrības vienu no galvenajiem virzītājspēkiem.

Psihologi mēdz apgalvot, ka deviņdesmit procentu strīdu notiek pusēm vienus un tos pašus izteiktos vārdus saprotot pilnīgi atšķirīgi. Tas gan notiek, ja puses ir draudzīgas un strīdu nemaz nevēlas. Taču, ja tās, dažādu iemeslu dēļ, tieši vēlas strīdu, tad vienas un tās pašas parādības apzināti dēvē atšķirīgos vārdos.

Vārdu ietekmi uz pasaulē notiekošajiem procesiem ir grūti pārvērtēt. Ne velti jau Bībelē rakstīts, ka iesākumā bija vārds. Vārda spēku savos nolūkos izmantojuši politiķi kopš aizvēsturiskiem laikiem, taču visus pārsita boļševiki ar Ļeņinu priekšgalā. Viņi izraisīja ne tikai sociālo revolūciju, bet arī jēdzienisko. Kas agrāk gadu simtiem skaitījās slikts, pēkšņi kļuva labs un atbalstāms, bet īpašības, pēc kurām katram it kā vajadzētu tiekties, kļuva nicināmas un izskaužamas kā pagātnes paliekas. Boļševiki radīja pavisam jaunu saziņas valodu. Kad tika teikts viens, bet ar to saprasts pavisam kas cits. Latvija no šīs jaunvalodas cieta visus Padomijas pastāvēšanas gadus un cieš joprojām.

Viens no šķēršļiem attiecību uzlabošanai ar austrumu kaimiņu ir vēsturisko konsekvenču atšķirīga izpratne. Latvija ir pārliecināta, ka 1940.gadā notika PSRS brutāla Latvijas okupācija ar visām no tās izrietošajām sekām. Savukārt Krievija pieturās pie Staļina laika valodiski jēdzieniskajiem principiem un apgalvo, ka togad Latvijā notikusi sociālistiskā revolūcija, darba tauta gāzusi nīsto Ulmaņa režīmu, tiesa, ne bez brālīgās Sarkanās armijas palīdzīgās rokas. Tiem, kuri cenšas norādīt uz šādas interpretācijas absurdumu, bezkaislīgi tiek degunā bāztas nodzeltējušas fotogrāfijas ar demonstrantiem, kuri līksmes pilnām sejām ar ziediem rokā steidz sveikt “atbrīvotājus”.

Līdz šim šādus argumentus itin labi varēja atspēkot, izmantojot dažādas starptautisko tiesību normas. Pēc Saeimas balsojuma par Latvijas piedalīšanos miera nodrošināšanas operācijās Irākā, šiem argumentiem parādījusies naftalīna smaka. Kāpēc? Pamēģināsim paskatīties uz lietām kādas tās ir. Lai to izdarītu vispirms nepieciešams novērst dažādu propagandas līdzekļu radītās aberācijas. Tas izdarāms vienīgi šīs aberācijas uzrādot. Minēsim raksturīgākās.

Plašsaziņas līdzekļos amerikāņu virsnieks, kurš, sēžot ērtā krēslā, tālu no karadarbības zonas nospiež pogu, palaižot spārnoto raķeti uz Bagdādes pusi, īsti nezinot, kur tā nokritīs, ir Irākas tautas sengaidītais atbrīvotājs. Tajā pašā laikā savas zemes aizstāvis, kurš neredzot citu iespēju kā cīnīties pret militārā ziņā pārāko iebrucēju uzspridzina sevi aizraujot sev līdz dažus līdz zobiem apbruņotus ienaidnieka karavīrus (ievērojiet, karavīrus, nevis nejaušus civiliedzīvotājus kādā pasažieru autobusā), tiek, aci nepamirkšķinot, nosaukts par teroristu.

Tiem, kuri 1940.gadu Latvijā grib uzdot par tautas sarīkotu revolūciju pret buržuāziskajiem apspiedējiem, ļoti palīdz tas skumjais fakts, ka starp latviešiem neatradās gandrīz neviens, mūsdienu leksikā runājot, terorists, kurš iebilstu pret to, ko tagad saucam par okupāciju.

Taču iepriekšminētais redzes izkropļojuma piemērs ir, tā teikt, kosmētiskas dabas. Principiāli tas nav būtisks. Cita lieta ir visa pasākuma vārdiskais formulējums. Antropologi bieži lieto tabu jēdzienu, lai aprakstītu primitīvās sabiedrībās izplatīto baiļu sindromu, kas liedz nosaukt atsevišķas lietas vārdā, jo tic, ka tādejādi piesauks nelaimi.

Arī mūsdienu sabiedrībā netrūkst šāda veida atavisma. Tiesa, tam atšķirībā no arhaiskām sabiedrībām ir skaidri apzināts un precīzi pamatots cēlonis. Runa ir par to, ka nevienā pat visnenozīmīgākajā oficiālajā dokumentā netiek nosaukts vārds “karš” vai pat jēdziens – karadarbība. Tā vietā tiek lietoti dažādi aizstājējvārdi.

Tiem, kuri mācījušies padomju laiku skolās, atmiņā milzīgais uzsvars kādu lika padomju propagandisti uz faktu, ka hitleriskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai bez kara pieteikšanas. Cik bērnišķīgi nevainīgs šodien šķiet Gebelss. Tagad par tādām blēņām kā kara pieteikšana neviens neuzdrošinās pat iedomāties. Mūsdienās karš tiek nosaukts par miera nodrošināšanas operāciju, iebrucēji dēvēti par atbrīvotājiem, patrioti par teroristiem. Atmetot šo mūsdienīgo slēpšanos aiz neko neizsakošiem vai divdomīgiem formulējumiem, Saeimas lēmums atļaut sūtīt mūsu karaspēku uz Irāku, agrāko laiku leksikā nozīmētu neko citu kā tiešu kara pieteikumu Irākai.

Tiek lēsts, ka šī kara sekas (par iznākumu nešaubas neviens) lielā mērā būs atkarīgas no tā, kas uzvarēs informatīvi psiholoģiskajā karā. Kara sākumā daži analītiķi sprieda, ka Irāka guvusi virsroku šajā jautājumā. Te nu es negribētu piekrist. Virsroku gūst tas, kura uzspiesto terminoloģiju lieto kara aprakstītāji. Šādā griezumā informatīvais karš (vismaz Eiropā) notiek pilnībā pēc amerikāņu jēdzieniskās izpratnes. Diemžēl, lai kā to negribētos atzīt, arī pēc 1940.gada staļinisko interperetu izpratnes, proti, saskaņā ar pārliecību, ka jebkuras parādības raksturs mainās atbilstoši tam kā to skaļi nosauc.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form