Valdība otrdienas sēdē nolēma paaugstināt ar nodokli neapliekamo minimumu par astoņiem latiem – no 32 latiem līdz 40 latiem. Tas palielinās strādājošo algas par diviem latiem mēnesī. Finanšu ministrija jau izplatījusi pašslavinošu paziņojumu, ka šis lēmums "radīs pozitīvu ietekmi uz ekonomikas attīstību".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Var jau būt, ka šis lēmums radīs kādu mikroskopisku ietekmi uz tautsaimniecības attīstību un iedzīvotāju dzīves līmeņa pieaugumu, taču tas noteikti rada virkni jautājumu. Pirmkārt, kāpēc valdība šo neapliekamo minimumu palielina tik skopi? Otrkārt, kāpēc vienlaicīgi netiek pieņemts lēmums ievērojami palielināt minimālo algu un, treškārt, kāpēc netiek pieņemts konceptuāls lēmums ar nodokli neapliekamo minimumu noteikt atkarībā no ienākuma lieluma?

Jautājumu iztirzāšanu sākšu ar pēdējo. Ir skaidrs, ka cilvēkam, kurš saņem niecīgu algu, ar nodokļiem neapliekamais minimums ir daudz nozīmīgāks nekā tādam, kurš saņem tūkstoš vai vairāk latu mēnesī. Būtu loģiski, ja tiem, kuri saņem minimālo algu, nodokļi vispār nebūtu jāmaksā, bet tiem, kuri saņem, teiksim, 500 (vai 1000) latu mēnesī, šāds minimums vispār netiktu piemērots. Argumenti pret šādu lietu kārtību parasti ir divi.

Tiek uzsvērts, ka tie, kuri saņem lielākas algas, jau tā absolūtos skaitļos maksā lielākus nodokļu, tāpēc nodokļu diferenciācija ir viņus diskriminējoša. Gandrīz visās attīstītākajās pasaules valstīs vairāk saņemošie maksā lielākus nodokļus nekā mazatalgotie, un pat izteikti labējas partijas pret to neiebilst. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nabadzības izraisīto seku apkarošana valstij un nodokļu maksātājiem izmaksā dārgāk nekā pašas nabadzības samazināšana. Mazliet ciniski izsakoties – bagātie ir gatavi maksāt vairāk, lai nabagie nemaisītos pa kājām.

Otrs arguments varētu pat likties smieklīgs, ja vien Finanšu ministrijas ierēdņi to neizteiktu tik nopietnām sejas izteiksmēm. Viņuprāt, jebkura nodokļu diferenciācija esot ļoti grūti administrējama. Uzņēmumu grāmatvedība kļūšot sarežģītāka, kas palielinās iespējas blēdīties un apgrūtinās nodokļu inspekcijas kontroli. Nodokļu inspektoru kapacitāte esot nepietiekama, lai ieviestu nodokļu diferenciāciju.

Te nu atļausimies pasmaidīt. Sarežģītas nodokļu aprēķināšanas shēmas un tabulas nav nekas jauns ne Latvijas, ne pasaules praksē. Ja pasaule ar to tika galā laikos, kad grāmatvežu vienīgais palīglīdzeklis bija skaitāmie kauliņi, tad ko teikt tagad – datoru laikmetā? Varbūt vienīgi to, ka cilvēki kļuvuši kūtrāki un vienkārši ir par slinku, lai pārveidotu savas grāmatvedības programmas. Lai kā arī būtu, runas par sarežģīto administrēšanu atspoguļo vienīgi attiecīgā ierēdņa mazspēju, tāpēc ik reizes kad dzirdēsim kādu to pieminam, ieteiksim viņam pameklēt vieglāku darbu – avīzes no rītiem pa mājām iznēsāt vai ar slotu ielas paslaucīt.

Atgriezīsimies pie uzstādītajiem jautājumiem. Neapliekamā minimuma palielinājums par astoņiem latiem ir salīdzināms ar miljonāra iesviestiem santīmiem uz ielas sēdoša ubaga plastmasas kārbiņā. Jau dzirdu finanšu ministrijas ierēdņu spalgos ķērcienus – šie astoņi lati radīs Valsts budžetam 27 miljonu latu lielus zaudējumus un lielākus zaudējumus mēs nevaram panest. Bet vai nav tā, ka pēdējos gados vidējā darba alga valstī pieaug par gandrīz divdesmit procentiem gadā un arī nākamais gads diez vai būs izņēmums? Tas nozīmē, ka iekasējamais ienākuma nodoklis pieaugs par vairāk kā simts miljoniem latu. Varbūt tieši par 127 miljoniem latu un simts miljoni būs tīrais pieaugums, neskaitot tos ieņēmumus, kas radīsies šiem 27 no budžeta izņemtajiem miljoniem ieplūstot ekonomiskajā apritē.

Piekrītu, ka uz kopējā, vairāk kā divu miljardu latu lielā Valsts budžeta fona, daži desmiti miljoni tikai izskatās nenozīmīga summa, bet patiesībā naudas lietās katrs lats ir svarīgs un no gaisa nekrīt. Tāpēc bezatbildīgi šķērdēties ar naudu nevar un nedrīkst. Taču problēmu pavisam viegli un vienkārši varētu atrisināt ieviešot jau minēto neapliekamā minimuma diferenciāciju atkarībā no ienākuma lieluma. Saprotu, ka šobrīd šāds risinājums nav iespējams, jo visas mūsu labējās partijas ir solījušas jebkādu nodokļu diferenciāciju nepieļaut. Tas varētu būt nākotnes risinājums un iesaku vēlētājiem mazāk vērtēt partiju gaisīgo, iracionālo retoriku, bet vairāk pievērst uzmanību tieši praktiskiem, ar reālo dzīvi saistītiem jautājumiem.

Valsts attieksmi pret tās iedzīvotājiem lielā mērā raksturo ar likumu noteiktā minimālā alga. Kopš varam uzskatīt, ka Latvija ir neatkarīga valsts ar visiem neatkarības simboliem, tai skaitā, nacionālo valūtu, minimālā alga ir bijusi zemāka par iztikas minimumu. Ja to kādreiz vēl varēja izskaidrot ar sarežģītajiem ekonomiskajiem apstākļiem, tad tagad, kad kopš gadsimta sākuma IKP absolūtos skaitļos ir dubultojies, neturēt minimālo algu zem iztikas minimuma ir valsts prestiža jautājums. Ja pretendējam uz civilizētas, augsti kulturālas valsts statusu, tad tas ir šāda statusa necienīgi.

Nevēlēšanās paaugstināt minimālo algu ir visai grūti izskaidrojama. Parasti tas tiek pamatots ar Valsts budžeta ierobežotajiem resursiem. Taču statistika liecina, ka minimālo algu saņem vien 12% strādājošo, no kuriem gandrīz 90% ir privātuzņēmumos nodarbinātie. Ir pamats uzskatīt, ka daļa no šiem minimālās algas saņēmējiem šo summu saņem uz papīra, tas ir, grāmatvedības pārskatos, kamēr pārējo tā saucamajās aploksnēs. Citiem vārdiem, minimālās algas palielināšana pie pašreizējās nodokļu likumdošanas, nodokļu ieņēmumus palielinātu, un valsts budžets būtiski neciestu. Tā vien izskatās, ka minimālās algas palielināšanas pretinieki valdībā vienkārši lobē tos privātuzņēmējus, kuri, saviem darbiniekiem maksājot minimālās algas, faktiski apkrāpj valsti.

Interesanti, cik vēl desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju darbaspējīgā vecumā jāizbrauc no valsts, lai tā pavērstos ar seju pret saviem iedzīvotājiem? Ne tiem, kuri sēž dažādu uzņēmumu padomēs un par šo sēdēšanu saņem vairāk kā minimālo mēneša algu stundā, bet tiem, kuri, kārtējo reizi saņēmuši algas pārskaitījumu, pie vakariņu galda pārspriež iespējas doties "pāri dīķim". Gluži kā pēc otrreizējās Latvijas okupācijas 1945. gadā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form