Jā, lai cik satriecoši tas arī nebūtu, ietekmīgākā persona šajās vēlēšanās varētu izrādīties neviens cits kā Silvio Berluskoni, kas trīsreiz jau bijis premjerministrs un vēsturē iegājis ar termina "bunga-bunga ballīte" popularizēšanu. Berluskoni, kurš pēdējoreiz amatu ar kaunu atstāja 2011. gadā, kad Itāliju draudēja pārņemt eiro parādu krīze, vēl nevar pretendēt uz ceturto termiņu – vai jebkādu amatu valsts pārvaldē –, jo 2013. gadā tika notiesāts par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, tomēr, sākoties vēlēšanu laikam, viņa vadītā centriski labējā koalīcija atrodas vislabākajās pozīcijās.
Arī iepriekšējās vispārējās vēlēšanas Itālijā 2013. gada februārī bija juceklīgas un nepārliecinošas. Kopš tā laika valsti ir vadījušas koalīcijas, kuru priekšgalā bijusi centriski kreisā Demokrātiskā partija (PD). Šobrīd, kampaņai sākoties, Itālija piedzīvo straujāko ekonomisko izaugsmi vairāk nekā desmit gadu laikā, lai gan bezdarba līmenis spītīgi saglabājies augsts vairāk nekā 11% apmērā (un aptuveni 35% jauniešu vidū). Tomēr tas PD neko daudz nepalīdz.
Būdams premjerministra amatā no 2014. gada februāra līdz 2016. gada decembrim, Mateo Renci – PD jauneklīgais un harismātiskais vadītājs – parādīja sevi kā "rottamatore" (cīnītāju), kurš gatavs atbrīvoties no vecajām politiskās iekārtas ieražām. Taču rezultātā viņš vairāk cilvēku atsvešināja, nekā aizrāva. Viņa galvenais sasniegums bija likumprojekts ar mērķi reformēt Itālijas sklerotisko darba tirgu – kas nebūt nepalīdzēja viņam iegūt lielāku vēlētāju atbalstu. Kopš virsotnes 2015. gadā, kad PD saņēma 40% balsu Eiropas Savienības vēlēšanās, atbalsts ir noslīdējis līdz tikai 20–25%, un partijas kreisais spārns ir atšķēlies.
Iedzīvotāju viedokļu aptaujās vadošā partija šobrīd ir dumpīgā, populistiskā Pieczvaigžņu kustība (M5S), kuru vada komiķis Bepe Grillo (lai gan tās oficiālais premjerministra amata kandidāts ir nepieredzējušais 31 gadu vecais Luidži di Maio). Šī partija, kas tika dibināta pirms pieciem gadiem, kad tās galvenais vēstījums būtībā bija "lāsts pār jūsu namiem", nu ir ieguvusi zināmu briedumu. Tā arī ir atmaidzinājusi savu pretestību eiro. Un, neraugoties uz vārgo rezultātu Romas pilsētas domes vēlēšanās, tā vēl aizvien ir populāra ar apmēram 26–29% atbalstu.
M5S problēma ir tā, ka, ņemot vērā jauno vēlēšanu likumu, tai vajadzēs kopumā iegūt apmēram 40% balsu, lai nodrošinātu vairākumu parlamentā. Lai gan divas trešdaļas vietu apakšpalātā nodrošinās proporcionālā vēlēšanu sistēma, viena trešdaļa no apakšpalātas deputātiem tiek ievēlēta tiešā veidā vienmandāta apgabalos, līdz ar to M5S, visticamāk, zaudēs, jo tā nedz vēlas, nedz spēj izveidot vēlēšanu alianses, kas nepieciešamas vairākuma nodrošināšanai.
Faktiski partiju grupējums, kas no pašreizējās vēlēšanu sistēmas iegūs visvairāk, būs vienīgais, kam izdevies izveidot pirmsvēlēšanu līgumus ar citām partijām, un tie ir Berluskoni vadītie centriski labējie. Kā pierādīja viņa uzvara vēlēšanās 1994., 2011. un 2008. gadā, Berluskoni lielākais spēks vienmēr ir bijis koalīciju veidošana. Un, tāpat kā toreizējās vēlēšanās, viņa paša partijas "Forza Italia" galvenais partneris būs separātiskā, pret imigrāciju noskaņotā un eiroskeptiskā Ziemeļu līga.
Protams, Berluskoni ceļš nebūs pavisam gluds. Viņam vajadzēs izmanevrēt sarežģītajā procesā, kā vienoties par kopīgiem kandidātiem ar Ziemeļu līgas enerģisko un ambiciozo līderi Mateo Salvini, kurš pats met aci uz centriski labējo vadītāja godu, un ar grupas trešo mazāko partneri: labējo Itālijas brālību.
Tomēr līdz šim Berluskoni ir smaidījusi veiksme. "Forza Italia" viedokļu aptaujās saņem ap 16% atbalstu, kas ir nedaudz vairāk kā Ziemeļu līgai, lai gan krietni mazāk nekā partijas plaukuma dienās, kad to atbalstīja vairāk nekā 25%. Un centriski labējiem, visticamāk, par labu nāks vēlētāju dusmas par bēgļu un migrantu plūsmām un sabiedrības bailes par M5S graujošo potenciālu. Vējš pūš viņu burās.
Berluskoni pats sevi pozicionē kā pieredzējušu valstsvīru – pat kā stabilitātes garantu. Viņš ir mīkstinājis savu tēlu, iestājoties par pensionāriem un izrādot interesi par dzīvnieku tiesībām. Un, visbeidzot, viņš vēl aizvien ir izcils kampaņu veidotājs, kuram gadījuma pēc pieder visas valsts lielākās komerctelevīzijas.
Absolūta vairākuma nodrošināšana Berluskoni grupai būtu diezgan grūti sasniedzams mērķis, taču tas nav neiespējami. Jebkurā gadījumā – labi rādītāji vecajam šovmenim būtu laba atgriešanās – un tieši tas viņam vienmēr ir brangi paticis. Ja viņa centriski labējā koalīcija iegūs vairākumu, viņš būs tas, kurš izraudzīsies premjerministru, un, visticamāk, galvenais spēlētājs sarunās par valdības koalīciju, ko veidos centriski labējās un centriski kreisās partijas.
Kas ir visvairāk apbrīnojami – jebkurš no šiem scenārijiem vispārīgi tiktu uzskatīts par stabilu un cienījamu iznākumu, salīdzinot ar visticamāko alternatīvu: mazākuma valdību, ko vada M5S. Vai Berluskoni beigās izrādīsies Itālijas politiskais glābējs? To nevar izslēgt.
* Bils Emots ir kādreizējais "The Economist" galvenais redaktors, darba "Rietumu liktenis" ("The Fate of the West") autors.
