Bija rēna pavasara pievakare, un es sēdēju āra terasē, pamīšos vērodams te ielu, te pievērsdamies vegāniskajam ķirbju un kabaču mafinam uz šķīvīša. Piebeidzis ķepīgo našķi, iemalkoju kafiju un aizsmēķēju. Brīnišķīga kombinācija. Cigarete un kafija, protams, ne salkanais lipeklis, kas bija ok, bet arī nekas vairāk. Pats es šo vietu sarunai nebūtu izvēlējies. Pie otrās cigaretes pretī bez uzaicinājuma apsēdās sieviete. Ļoti jauna, diezgan simpātiska un acīmredzami mērķtiecīga, zina, ko grib. "Nodzēsīsiet?" Tonī bija grūti nolasīt, vai tas ir jautājums vai jau vienkārši secinājums darbībai, ko pēc pāris sekundēm veikšu.
"Varbūt kafiju, tēju?" piedāvāju.
"Vispirms – gribu valdes un partijas jauniešu organizācijas vārdā izteikt pateicību, ka apsverat iestāties mūsu politiskajā spēkā un cīnīties par taisnīgāku sabiedrību, taču vispirms man jums būs daži jautājumi," uz manējo neatbildēja jaunkundze un stādījās priekšā: "Esmu Selma."
Oho, uzreiz ķeras vērsim pie ragiem. To es varu cienīt, nodomāju, un pateicu: "Ansis, bet to jau jūs zināt, acīmredzami."
