Cehs.lv: 5 iemesli, kāpēc autovadītāji ir cilvēces atkritumi
Foto: Cehs.lv kolāža

Katru rītu pamostos ar lielisku garstāvokli, gatavs apskaut visu pasauli un pārsteigt kolēģus un priekšniecību ar nesavtīgu darba ražīgumu. Tā kā gulēt dodos laicīgi, tad arī pamostos tā, lai varētu sataisīties bez strespilnas steigas – karsta duša, brokastu pārslas ar bio lakto jogurtu, kafija pie TV, lai sagaidītu laika ziņas un saprastu, ko vilkt mugurā. Šis ieradums gan saglabājies no trūcīgiem studiju gadiem, kad pārvietojos ar velosipēdu – kopš uz darbu braucu ar automašīnu, lietus man ir vienaldzīgs un tas nespēj sabojāt manu garstāvokli.

Kopš ikdienā pārvietojos ar automašīnu, esmu ne tikai kļuvis par laimīgāku cilvēku, bet kaut kādā mērā jūtos par līmeni labāks, nekā biju iepriekš – to ir grūti izskaidrot, bet visi autovadītāji lieliski sapratīs, par ko runāju.

Iepildījis kafiju krūzē līdzņemšanai, parasti laiski dodos lejā no blokmājas ceturtā stāva, lai komfortabli brauktu uz darbu, kad pamanu, ka kaut kāda veca grabaža noparkojusies manam auto tik tuvu, ka būs grūti tikt ārā. "Smirdīgais lauķis", pie sevis nodomāju, bet nesatraucos, jo zinu, ka parkinga sensori palīdzēs man izkļūt ārā no pašas dziļākās… autostāvvietas.

Manevrējot starp miljons pagalma bedrēm, cenšoties kādā no tām neatstāt sava auto piekari, ikreizi aizdomājos: "Kad jāizbūvē jauni veloceliņi dīkdieņiem hipsteriem, nauda vienmēr atrodas, bet, kad jāsaved kārtībā godīgu, pelnošu darbaļaužu pagalmi – budžetā pietrūkst līdzekļu. Krāns, ušaks!" Viegli uzvelkos, bet stresu parasti palīdz noņemt mans mīļākais radio.

Vēl viena lieta, kas mani nedaudz uzvelk, ir gājēji, kas skrien, lai paspētu izlēkt uz ielas pirms pārstāj mirgot zaļais, bet pēc tam sāk vilkties. Tādās reizēs, iedegoties zaļajai gaismai, vienmēr uzsāku braukt sulīgi nospolējoties un aiznesoties gājējam gar pašiem papēžiem: "Iemācies iet pār ielu, kropli!" Savādi, ka, izdzirdot gumijas kaukšanu pret asfaltu, viņi atceras, ka ir iespējams iet arī ātrāk.

Parasti pie auto stūres nesatraucos, tomēr jāatzīst, ka Vanšu tilts ikrītu braucot uz centru, ir pamatīgs pārbaudījums – visas automašīnas saspiežas divu joslu kreisajā pusē, lai būtu vieta vēl vienai joslai, pa kuru visādiem krāniem apsteigt pārējos, lai pēc tam nogrieztu ceļu, ielienot priekšā. Tie, kas neielien priekšā, tilta apakšā nogriežas uz Pils laukumu, apbrauc kvartālu un tad pa Noliktavas ielu brauc ārā uz Valdemārenes ar sejas izteiksmi: "Esmu diņķis ar ausīm, laidiet mani pa priekšu, jo man jāsteidzas vairāk, nekā citiem."

Un tad vēl tie sabiedriskā transporta vadītāji, kuriem šķiet, ka tiklīdz viņi ir ieslēguši pagrieziena rādītāju, es kaut kā maģiski apstāšos vai izzudīšu no ielas. Reizēm ir sajūta, ka trolejbusa vadītāja apliecību automātiski izsniedz, tiklīdz sieviete sasniedz menopauzi. Un tad viņas brauc pa Valdemāra ielu, pie sevis domājot: "Jā, tas tiesa, ka šeit ir divas joslas katrā virzienā, bet, tā kā sekss man pēdējo reizi bija septiņdesmit trešajā gadā, es braukšu tieši pa vidu, lai neviens normāls cilvēks nevarētu tikt garām."

Tomēr nekas nekaitina tik ļoti, kā velosipēdisti. Tu nevari pabraukt garām velosipēdistam, kamēr nav atbrīvojusies kreisā josla. Tā nu tu velcies aiz viņa un gaidi izdevību viņu apsteigt. Kad tas izdevies, pie nākamās luksofora sarkanās gaismas viņš apbrauc tevi pa trotuāru un viss sākas no jauna. Nemaz nerunājot par tā saucamo "velosipēdistu kritisko masu", kad viņi nosprosto visas ielas. "Arī autovadītāji varētu veidot kritisko masu, braucot pa veloceliņiem un trotuāriem, HAHAHA!" vienmēr pie sevis pasmīkņāju.

Katru reizi, kad esmu ticis līdz darbam, sastrēgumos sēdēts tik ilgi, ka vienīgās bezmaksas stāvvietas pagalmā jau aizņemtas un atliek tikai divi varianti – atstāt mašīnu maksas autostāvvietā par 8 € dienā, vai arī braukt uz otru centra galu, meklēt bezmaksas vietu un tad savas 20 minūtes nākt atpakaļ kājām. Parasti izvēlos otro.

Pēc piespiedu pastaigas lietū, ierodos darbā izmircis un nikns. Sekretāre mani smaidīgi sveicina: "Labrīt, Viktor! Nedaudz kavējamies, ko, hihihi?"

"At***ies..." pie sevis nomurminu.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form