'Cehs.lv': Artusa cīņa
Foto: Cehs.lv kolāža

Skolā katrā klasē parasti ir kāds gudrais, kāds klusais, rižais, skaistais, un tad ir tas čalis, kurš smird. Šis dabas fenomens nereti sastopams arī birojos, sabiedriskajā transportā un citur. Izņēmums nav arī Saeima.

Tomēr šoreiz pilnīgi nesaistīti vēlamies pievērsties vienam no mūsu diženi raženās valsts simts spožāko prātu īpašniekiem – Artusam Kaimiņam. Deputātam, kurš Saeimā iekļuva pateicoties savām aktiera spējām un sviedru kārtiņai. Izrādās, šis sviedru dziedzeru izdalītais sekrēts ir pietiekami labs lubrikants, lai ieslīdētu valsts dižākajā telpā, nejūtot ne mazāko pretestību no loģikas, saprāta un elementāro zināšanu sfinktera (šis ir medicīnisks termins, nejaukt ar rupjību).

Iekļūstot Saeimā viņš pildīja saviem vēlētājiem izteikto solījumu – filmēt visu, kas notiek šajā varas un atbildības pārpildītajā skudru pūznī.

No vienas puses – tīri interesanti redzēt, kas lācītim vēderā.
No otras puses, ja Vaļera vietējā gaterī sāktu filmēt savu biedru darbu ikdienu, viņš noteikti šķirtos no vairākiem priekšzobiem un Latvijas spējīgākie proktologi varētu ilgi prātot, kā moderno kameru dabūt ārā no Vaļeras pakaļas, nesabojājot tās zoom funkciju. Filmēšana traucē, lai kādas nebūtu cilvēka tiesības. Traucē strādāt, respektīvi – pilnvērtīgi vadīt valsti.

Cīņā pret "Maxima", Kaimiņš vēlējās būt kā mazais cinītis, kurš gāzīs lielu vezumu. Priekšlikums boikotēt "Maxima" veikalus sākotnēji visiem šķita loģisks, tomēr padomāsim par to vēsu galvu. Tātad, letiņu arhitekti arhitektē mēslu, letiņu būvnieki būvē mēslu, letiņu būvuzraugi uzrauga mēslu, letiņu iepuvušās institūcijas savas funkcijas pilda sūdīgi, bet pie visa vainīgs ir tieši viens veikals. Jo leišu. Savukārt amatpersona, kuras viena no pamatprioritātēm vienmēr bijušas rūpes par no valsts izbraukušajiem tautiešiem un mēģinājumi panākt viņu atgriešanos Latvijā, brutāli aicina tautu boikotēt vienu no lielākajiem darba devējiem valstī.

Pat muļķim skaidrs, ka maksimā nav nekādas sapņu algas, tāpēc, ja kāds tur strādā, visdrīzāk viņam nav pārāk daudz rezerves plānu. Vismaz mēs neesam dzirdējuši par kādu, kurš pametis labi apmaksātu darbu reklāmā, lai ietu būvēt karjeru pie maksimas kases. Tātad, ja Maksimas nav, daudzu cilvēku nākāmā pietura – Īrija. Ironiski, ka tādējādi Kaimiņš palielinātu pats savu elektorātu.

Nākamā cīņa – naids pret Latvijas Radio 5 – radio un interneta resursu, kurš ne tikai izglīto jauniešus, bet arī pāris dučus no viņiem nodrošina ar darbu. Sāpe ir īpaši izteikta tāpēc, ka Pieci.lv uzradās tieši brīdī, kad Kaimiņam nebija izdevies pašrealizēties kādā citā radio stacijā (Boom kas?). Lai vai kā, Latvijas Radio 5 ir valsts apmaksāts, gluži kā Artuss Kaimiņš. Artusam ir daudz sekotāju jūtūbā, un tikpat daudz pretenziju pret zemajiem radio reitingiem. Tad kā būtu, ja viņš saviem sekotājiem palūgt paklausīties Radio 5? Reitingi nekavējoties celtos, jo šobrīd Tu vienkārši nevari būt Artusa fans, bet tomēr klausīties Pieci. Tā saucamais "WIN – WIN".

Protams, visas šī publiskā taurēšana vairāk ir bijusi kā liela brēka – maza vilna. Starp videobloga skatījumu kačāšanu un likumprojektu izstrādi tomēr ir ļoti liela atšķitība. Ja būtu jāsastāda saraksts ar Kaimiņa REĀLI paveiktajiem darbiem (un šeit mēs runājam par fiziski pierādāmiem panākumiem, nevis utopisku kliegšanu sapulču laikā), tad sausais atlikums būtu tāds, ka mēs deputātam apmaksājam videobloga filmēšanu.

Vienīgi savādi, ka šie, par mūsu naudu tapušie video, tiek publicēti nevis kādā valsts uzturētā youtube kanālā, bet gan pie Artusa čoma Ufo. Bet ko nu par to, vai ne, Artus?

Ir nedaudz skumji vērot, kā pārējo Saeimas deputātu rokas nolaižas un viņiem nav pretargumentu viena klauna izdarībām, tāpēc vēlamies pavēstīt kādu pavisam elementāru lietu – filmēt drīkst visi, ne tikai Kaimiņš.

Tauta būtu tikai sajūsmā, ja internetā parādītos arī, piemēram, "Solvitas kamera", "Bergmaņa kamera", "Parādnieka kamera" un "Viļuma kamera" (ok, pēdējā tomēr ir zinātniskā fantastika, jo Viļums kameru izmestu miskastē, tiklīdz uzzinātu, ka tai nevar uzstādīt latgaļu valodu). Un visas šīs kameras vienotu viena kopīga lieta – tās filmētu tikai Artusu Kaimiņu.

Katrā sēdē, katrā pārtraukumā, katrā kafejnīcas apmeklējumā. Tās iemūžinātu katru nepareizi vai lieki pateikto vārdu, katru no deguna izķeksēto puņķi un katru klusi palaisto pirdienu, kad neviens it kā neskatās. Visa Latvija rādītu ar pirkstu un smietos, ziņu portālos rakstītu: "Nācija šokā – Kaimiņš palaidis gāzīti", bet Solvita Āboltiņa Kaimiņam teiktu: "Bet, Artus, filmēt un publicēt internetā tavu purkšķi taču ir manas cilvēktiesības."

Rezumējot – katrā galmā nepieciešams savs āksts, tomēr būtu jauki, ja mūsējais tāds būtu pēc profesijas, nevis no dabas.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form