Šim cikliskumam ir pakļautas ne tikai lupatas un frizūras, bet, manuprāt, arī sabiedrības kolektīvā apziņa. Karu pārdzīvojusī paaudze, līdz riebumam atskatījusies vardarbības festivāla sekas, centās distancēties no radikāliem līderiem un apvienot Eiropu, jo bija pieredzējusi, kas notiek, ja tā ir sašķelta. Tāpat viņiem nebija jāstāsta, pie kā noved lielu ļaužu masu sekošana līderiem, kuri piedāvā radikālas un vienkāršas atbildes uz sarežģītām problēmām.
Nākamās pāris paaudzes vēl darbojās pēc inerces, pirmo reizi vēsturē izveidojot Rietumu pasauli, kas vairs nekož viens otram pakaļā, bet sadarbojas kopēju vērtību un mērķu vārdā. Uz brīdi pat likās, ka noticis neticamais un sabiedrība ir mācījusies pati no savas vēstures.
Šodienas jaunais pilngadīgais vēlētājs ir izaudzis miera un labklājības inkubatorā un pieņem to kā pašsaprotamu vidi. Viņam ir kļuvis garlaicīgi siltumnīcā, kas stiepjas no Lisabonas līdz Urāliem, viņš ir izbesījies pats no sava vēdera speķa un viņu tirda vēlme paņemt no dobītes akmeni un izdauzīt vismaz dažas rūtis. Vienkārši tā - lai dzīve nešķiet putukrējums.
Ar katru dienu arvien vairāk jaunākās paaudzes pārstāvju pienāk pilngadība un viņi kļūst balstiesīgi. Savukārt vecākās paaudzes pārstāvju ar katru dienu kļūst mazāk, viņiem līdzi aizejot arī dzīvajām atmiņām.
Tās nav labas ziņas tiem, kas apveltīti ar funkcionējošu izdzīvošanas instinktu. Laiks nestrādā jūsu labā: uz lāča jājoša Putina reitings tuvojas tīra spirta procentam, #Brexit haštags iekaro sociālos tīklus, bet ASV par savu prezidentu grasās ievēlēt par cilvēku pārģērbtu apelsīnu.
Arī Latvija neatpaliek. Mums vienmēr ir sava mazā versija par visu: Sigulda ir mazā Šveice, Swedbank ēka ir mazā Manhetena, bet Streičs ir mazais Spīlbergs. Esmu pārliecināts, ka tuvāko dažu vēlēšanu laikā Artuss Kaimiņš ar savu Rokkafejnīcas "bļāāāģ" būs sevi iekliedzis Latvijas premjera krēslā, un tad varēsim lepoties arī ar mazo Trampu.
Ja vēlies pamēģināt seksu ar arbūzu, izlēkt ar gumiju, eksperimentēt ar sēnēm vai ar stopiem apceļot Afganistānu, šis ir īstais brīdis. Ja līdz šim esi atlicis savus vājprātīgos sapņus, bremzējot tos ar racionāliem argumentiem - vari atlaist pedāli. Mēs visi sēžam autobusā, kuru vada pāķu vairākuma un šīs paaudzes amnēzijas izauklēti šoferi, kuri dod ručkā tieši līkumā augošā ozola virzienā. Tāpēc neatliec uz rītdienu! Laika ir maz un... turklāt, ir taču arbūzu sezona.
Neprecīzi citējot Māronkuli: pīpējiet trīs paciņas dienā, dzeriet litru šņabja brokastīs, niciniet prezervatīvus, pārkāpiet ātrumu un laulību, arī trekns ēdiens ir lieliska izvēle! Jums strauji tuvojas mūžība bez visiem šiem labumiem.