'Cehs.lv': Atklāts sabiedriskā transporta biļešu cenu celšanas patiesais iemesls
Foto: Cehs.lv

Pēc valsts populārākā bloga titula iegūšanas "Cehs.lv" nekad nav slēpis, ka nākamais mērķis ir reitingos pārspēt savu pēdējo konkurentu - ziņu portālu "Delfi.lv". Sperot pirmo soli šajā virzienā, turpmāk katru ceturtdienu "Delfi" versijās tiks publicēts pretrunīgi vērtēto bloga autoru viedoklis par dažādām sabiedrībā aktuālām tēmām. Atgādinām, ka pārlieka nopietnība, snobisms un priecāšanās par grāmatžurnāliem var traucēt uztvert raksta vēstījumu, kā arī kaitēt sirdsmieram.

Viņi atrada viens otru zem drūmajām Rīgas debesīm. Pelēki mākoņu vāli smagi gūlās pār galvaspilsētas jumtiem, kad spēkpilnā vīrieša un kautrīgā puišeļa skatieni satikās un savijās kā dzērumā sietas kurpju šņores. Vīrišķīgs skarbums un Rīgas līča vēju appūsts vaigs saskatījās ar zēnīgā naivumā ieplestām acīm.

Nila dzīvē tas bija īpašs posms. Viņš nupat bija izmests no vecāku mājām un uzsācis patstāvīgas darba gaitas, tomēr iecerētais nevedās. Kolēģi izturējās vēsi, pat cietsirdīgi. Palīdzības vietā viņš labākajā gadījumā varēja sagaidīt izsmieklu. Sliktakajā - pat bail domāt... Lielas, smagas asaras ritēja pār Nila apaļajiem vaigiem un viena pēc otras atsitās pret aprakstītu A4 formāta lapu. Uz tās trīsdesmit reižu steidzīgā rokrakstā bija užšņāpts "Lūdzu mani atbrīvot no amata pēc paša velēšanās... Lūdzu atbrīvot mani no amata pēc pa..." 

Nils negribēja pamest jauno darbu, bet arī turpināt vairs nespēja. Asaras izpludināja tinti un pārvērta rakstīto traipos. Ja uz tiem pietiekami ilgi skatījās, tie pieņēma apbrīnojamus veidolus. Tajos varēja saskatīt gan zagli, kas lavās pār mājas jumtu, gan senlaicīgu sienas pulksteni, gan trusi, kurš iegūst mušmiri...

Nākamajā rītā, braucot tramvajā uz darbu, Nils sajuta ko nebijušu. Liela, raupja sauja saņēma Nila plaukstu savējā. Pacēlis acis, viņs ieraudzīja staltu vīrieti pašos labākajos gados, kura tumši zaļās bikses bija vismaz pusotru izmēru par mazu. "Leons," noteica svešinieks un paspieda Nila pianista saujiņu.

Leons kļuva par bāku vētrainā jūrā, kas droši rādīja ceļu. Viņi tikās pusdienu pārtraukumos, kad Leons čāpstināja plācmaizi un Nils smiedamies notrausa drupačas no viņa ūsām, bet nošķirtības stundas viņi pārvarēja ar savstarpējiem zvaniem un īsziņām. Dažreiz Leons ienāca ciemos arī Nila kabinetā, kā ciema kukuli atnesdams pudeli sarkanvīna. Tādās reizēs viņš piemeta savu granītā tēsto pakaļu uz Nila galda un, piemedzis ar aci, vienā acumirklī iztempa pudeles saturu.

Soli pa solim, dienu pa dienai, Leona padomu stiprināts, Nils strauji kāpa pa karjeras kāpnēm. Senie konkurenti un ienaidnieki viens pēc otra vai nu pārgāja viņa pusē, vai tika atlaisti. Īsajos vājuma brīžos, kad Nils zaudēja ticību saviem spēkiem un galīgajai uzvarai, Leons atlaidās blakus viņam krēslā un stāstīja pasaku par Brālīti un Karlsonu, kas dzīvo uz jumta un kuram bēniņos ir simtiem stropu, kuros dzīvo saharīna bites, kas ražo tūkstoš burku zaptes dienā. Šis stāsts vienmēr nomierināja Nilu.

"Zvēru pie sirmās Rīgas, mums tas izdosies," kādā 2015. gada pēcpusdienā Leons sakāpinātā balsī klāstīja Nilam, "lai pats nelabais mani parauj pazemē, ja mēs to neizdarīsim!" viņš aizsvilies turpināja, drošības pēc pieturoties pie galda. "Eiro piecpadsmit un ne centa mazāk, Nil!" Leona balss jau bija pārgājusi spiegšanā. Nils skatījās uz sava mentora pietvīkušo seju un mantkārībā degošo skatienu un saprata, ka Leonā ir viss, ko viņš jebkad ir vēlējies vīrietī. Nils piecēlās, piegāja Leonam pavisam tuvu un noskaldīja: "Un stāvvietām arī reiz divi."

Pēkšņi Leona saspringtie vaibsti pilnībā nomierinājās, bet uguntiņas acīs apdzisa. To vietu ieņēma lepnums. Tas kā neizkausējama sālīta sniega blāķis piepildīja visu telpu. Leons aplika kreiso roku ap Nila vidukli, bet labās abi izstiepa sānos. Nez no kurienes atskanēja Čaikovska "Dusošā skaistule" un pāris ļāvās saskanīgam valsim. Skolnieks beidzot bija pārspējis skolotāju.

Comment Form