"Jā, es jūtu gandarījumu, ka botoksa pundura sapņi par kritušu Kijivu izrādījās tādi paši murgi kā viņa armijas varenība. No otras puses – Kremļa goblins turpina slaktēt visus pēc kārtas. Tāpat atceros šoku un ar plaukstu piesegtās acis, kad pirmo reizi parādījās karavīru līķu kadri. Šobrīd uz acīm esmu izaudzējis kreveles, kas ļauj grauzdēto okupantu monitoringu skatīt līdzās sporta ziņām. Vai tas nozīmē, ka…" Manu apcerīgumu iebrukuma gadadienā pārtrauca spalgs kliedziens otrpus logam: "Āāātkreeviskooo Lāātvhiju, āāāāā!"
24. februāra rītā biju devies palūkoties Ukrainas atbalsta mītiņu. Parasti neesmu aktīvs dalībnieks publiskos pasākumos, taču šī ir tēma, kurā ikvienam ir jānokāpj no zirga un jāstājas bariņā. Īpaši gadu pēc iebrukuma, jo krevele ir izaugusi ne tikai uz acīm, bet arī nerviem. Ir viegli savākties darbiem ar svaigām emocijām, taču, ja nemitīgi darbināsi plēšas, tad pēc gada pie nokaitētām oglēm būsi tā pieradis, ka uz tām ne tikai staigāsi, bet arī zvilnēsi. Tāpēc vēl jo vairāk gribas gan sev, gan apkārtējiem atgādināt – nedrīkst nogurt no atbalsta Ukrainai.
"Vai tik tu tikko kaut ko nepadomāji krieviski, draudziņ?" man no aizmugures pielavījās kāda agresīva paskata sieviete. "Tu man skaties, tavs purns aizdomīgi pēc krieva izskatās," viņa turpināja. Pēc balss sapratu, ka tas ir līdzīgs tembrs tam, ko biju iepriekš dzirdējis ķērcam uz ielas.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
