Velosipēdisti ir tik ļoti pārņemti ar savu "pareizo" uzskatu uzspiešanu apkārtējiem, ka neapzināti provocē sevi ienīst, tomēr grūti viņiem kaut ko pārmest, jo, kā zināms, velodarastija ir iedzimta un neārstējama kaite.
Vēlos lauzt stereotipus un paskaidrot, kāpēc jebkurš autovadītājs ir labāks par velosipēdistu. Tātad – autovadītājs ir ieguvis autovadītāja apliecību, iegādājies automašīnu, regulāri maksā naudu par tās apkopi, degvielu, ceļu nodokli un obligātās tehniskās apskates iziešanu. Tie ir tūkstošiem Eiro no katra autovadītāja, kas silda valsts ekonomiku, nodrošinot desmitiem tūkstošus darbavietu. Tie ir CSDD, autoskolu, autoservisu, auto tirgotāju, degvielas uzpildes staciju, autoceļiem pieguļošo veikalu un ēdnīcu darbinieki, kā arī ceļubūves firmu darbinieki, kas saņem algas, maksā nodokļus.
Tagad apskatīsim, kādu labumu valsts ekonomikai sniedz velosipēdisti. Lai vadītu velosipēdu, nav obligāti jākārto vadītāja apliecība, sekojoši – pat nav jāzina ceļu satiksmes noteikumi. Velosipēdam nav jāiet noteiktiem standartiem atbilstošu tehnisko apskati, tam vienkārši jābūt "tehniskā kārtībā" un "aprīkotam ar bremzēm". Respektīvi – vecmāmiņas vecais lūznis derēs dalībai satiksmē. Vienīgais obligātais velosipēdista maksājums ir ikdienas latte vai frappuccino krūze, kuras iegāde palīdzēs kādam baristam tikt pie jauna tribal tetovējuma.
Neņemot vērā milzīgo ieguldījumu valsts ekonomikas atbalstīšanā, autovadītāji par to pretī vēlas saņemt tikai vienu – puslīdz ciešamā kvalitātē uzturētus ceļus. Savukārt urbānie velodīkdieņi pieprasa ne tikai arvien jaunu veloceļu būvēšanu, esošo ielu pārbūvēšanu par veloceļiem un visas pilsētas infrastruktūras pielāgošanu savām vajadzībām, bet arī uzstāj uz to, lai autovadītāji pārtrauktu braukt ar automašīnām un pievienotos velopraidam.
Vēlmei pilnīgi visus pilsētas iedzīvotājus padarīt par kaislīgiem velosipēdistiem nav racionāla pamatojuma. Padomājiet loģiski – ja visi brauks ar velosipēdiem, veloceliņi būs pārpildīti un satiksme pa tiem apgrūtināta. Tas būtu tāpat, kā autovadītājam kādu rītu ierosināt pārējiem: "Klau, šorīt visi braucam Daugavai pāri pa Akmens tiltu, būs riktīgi forši!"
Kritiku neiztur arī "zaļā dzīvesveida" un gaisa piesārņošanas piesaukšana, jo būsim reāli – videi daudz draudzīgāka par braukšanu ar velosipēdu ir pārvietošanās ar kājām. Turklāt, HEI! – Rīgā jau ir gatava lieliska infrastruktūra staigāšanai kājām un nebūs jāpiesārņo pilsētas gaisu, būvējot jaunus veloceļus.
Pēdējo piecu gadu laikā velosipēda lietošana kļuvusi par teju vai sektantismu, tāpēc nebrīnīšos, ja kādu rītu pie manām durvīm piezvanīs divi apspīlētos treniņtērpos ģērbti vīrieši, kuri teiks: "Labrīt, vai jums būtu laiciņš parunāt par velosipēdiem?" No lēta un ērta pārvietošanās līdzekļa velosipēds ir kļuvis par krustu fanātiķu rokās, kuri orveliskā lopu stilā gatavi postulēt: "Divas riepas – labi, četras riepas – slikti".
Kas apvieno reliģiskos radikāļus, karojošos veģetāriešus, aktīvas feministes un tagad arī bravūrīgus velosipēdistus? Fanātisms. Un fanātisms nekad nav bijusi garīgi stabila un nobrieduša cilvēka pazīme.