Pēdējā laikā man neizsakāmu baudu sagādā sekošana līdzi valdības veidošanai. Es to redzu kā bērnudārzu vai, labākajā gadījumā, vidusskolu, kur aktīvi darbojas nenobriedušu cilvēku ego. Mani fascinē fakts, ka pirms vēlēšanām ikvienam kandidātam bija precīzi skaidrs darāmais, bet, tiklīdz viņiem jāvienojas par Ministru kabineta sastāvu, tā visa solītā kompetence un profesionalitāte izplēn kā nauda ar Rīgas domi saistītos iepirkumos.
Ārkārtīgi uzjautrinoši ir vērot "KPV LV" emocionālo seriālu par draudzību un nodevību. Godīgi sakot, šī drāma vairāk atgādina ķildu starp diviem mīlniekiem. Jāatzīst, ka Gobzems ir teicams taktiķis. Cik veikli viņš izgrieza kažoku uz otru pusi pēc vēlēšanām, lūdzot piedošanu par "emocionalitāti" priekšvēlēšanās, tik veikli viņš apstrādāja Kaimiņu dažu pēdējo dienu laikā, "pagrūžot viņu zem autobusa", lai kļūtu par bezdarbnieku un senilu pensionāru Nr. 1 varoni, liekot Kaimiņam izskatīties pēc mērena "KPV LV" vērtību nodevēja. Ja šī izrāde būtu uzvesta, tā būtu pirmā pelnītā balva Nacionālajam teātrim "Spēlmaņu naktī".
Taču visvairāk prieka man sagādāja Imants Parādnieks, kurš kā niķīgs bērns saldumu veikalā vēlējās savu īpašo demogrāfijas ministra amatu. Man ir aizdomas, ka Nacionālā apvienība vienkārši centās atbrīvoties no viņa, jo šis īpatnis nav visai labi ieredzēts pat starp savas partijas biedriem. Iespējams, tā iemesla dēļ, ka pēc izskata viņš būtu sastopams ar visiem 7 bērniem kādā no Talsu pieturām.
Pats Demogrāfijas ministrijas koncepts mulsina prātu, jo nav skaidrs, ko šāda ministrija varētu darīt, lai labotu vecuma robu sabiedrībā un negatīvo iedzīvotāju pieaugumu. Visticamāk, valsts finansējums tiktu tērēts, lai skolās sludinātu kontracepcijas ļaunumu. Iztēlojos arī Demogrāfijas ministrijas logo – Imantam Parādniekam līdzīgs vīrietis baro ar krūti zīdaini, kamēr Milda viņam mazgā kājas ar saviem matiem. Šo ministra posteni varētu pēc katrām vēlēšanām žonglēt starp Parādnieku un Stepaņenko, kas ir divi dedzīgākie un sliktākie demogrāfijas problēmu risinātāji.
Īpatnēji, ka Nacionālās apvienības mājaslapā atrodamajā programmā vārds "demogrāfija" nav pieminēts vispār (es pārbaudīju). Bet, OK, nav nepieciešams pārliecināties, lasot partiju programmas, lai saprastu, ka nevienam no ievēlētajiem politiskajiem spēkiem nav ne mazākās izpratnes par demogrāfijas jautājumiem.
Ekonomiku uztur darba spējīgā sabiedrības daļa, kas rada vērtību un laiž nepatērēto atpakaļ ekonomikas apritē. Problēma ar novecojošu sabiedrību ir tajā, ka liels skaits pensionāru ir slogs uz nomaksāto nodokļu artavu valsts budžetā. Viens risinājums ir palielināt strādājošo skaitu, kas diemžēl ir vienīgais mūsu politiķu redzeslokā. Otrs variants ir palielināt pensionēšanās vecumu, kas ir gan politiski pašnāvniecisks, gan iracionāls, jo veci ļautiņi nav pārāk labi pievienotās vērtības ražotāji un ir pelnījuši atpūtināt varikozās vēnas pie televizora ekrāna.
Ģimeņu labklājības celšana ir absolūti atbalstāma, taču no demogrāfijas viedokļa tas ir koks ar diviem galiem. Kas attiecas uz ģimenēm ar bērniem, tad – jā, tas palīdzēs izaudzināt mazos knēveļus, bet ģimenes tas nemotivēs dzemdēt jaunus pilsoņus, jo bērni apgrūtina ne tikai vecāku maciņu. Lai cik to būtu grūti aptvert konservatīvajiem pāķiem, arī sievietes ir apveltītas ar ambīcijām gan profesionālajā, gan sociālajā dzīvē, jo grūtniecība attur daiļās lēdijas no kāpšanas pa karjeras kāpnēm un ballītēm ar nesamērīgu alkohola patēriņu. Grūtniecība ir arī psiholoģisks šķērslis, jo cilvēkam ir bail, ka viņa dzīve turpmāk sastāvēs no sarunām par jaundzimušā vēdera izejas krāsu.
Var arī palielināt strādājošo skaitu ar imigrācijas un viesstrādnieku palīdzību, taču tas ne pārāk priecē vietējos iedzīvotājus, jo, ja palūkojamies uz Lielbritānijas piemēru, tur viesstrādnieki ierodas no Austrumeiropas valstīm ar krietni zemāku IKP uz vienu iedzīvotāju, kas negatīvi ietekmē sociālo labklājību un noziedzības līmeni. Vispragmatiskāk ir skatīties tehnoloģiskās attīstības virzienā, jo, ja tehnoloģijas atņem darbu cilvēkiem, tad jārīkojas pretēji instinktiem un jāļauj vēl vairāk tehnoloģijām šeit strādāt un ražot vērtību, kas papildinās valsts budžetu.
Iespējams, universālais pamatienākums nav tik utopiska ideja, kā varētu šķist. Uz inovācijām balstīta ekonomika un motivācija darbam privātajā sektorā ir tās lietas, kas mīkstinās sabiedrības novecošanās sekas, nevis pilns Dzemdību nams. Latvijā ir jāveido ērta vide kapitāla piesaistei un noturēšanai, kas nozīmē arī pozitīvo imigrāciju jeb augsti kvalificētu cilvēku vēlmi šeit apmesties, veidot jaunas darbvietas un maksāt nodokļus. Taču, vērojot atbildīgās personas un institūcijas, nerodas iespaids, ka šie darbi būs augstu viņu darba kārtības prioritātēs. Varbūt – nākamajās vēlēšanās.
