Šķiet, ka visas nelaimes ir virtuālas, ja vien tās tiešā veidā neskar tieši tevi. Par pandēmiju vairs neviens nerunāja, tiklīdz Putins pavēlēja Krievijas Federācijas karaspēkam iebrukt Ukrainā. Atlika tikai Holivudā atskanēt pļaukai – un tā izrādījās skaļāka par bērnu vaimanām kara postītajā Ukrainā.
No vienas puses, šī bija kā atslodze, jo mēnesi no vietas ziņu pirmās lapas klāja tikai attēli ar kara šausmām un bailes dvesoši virsraksti. Uz brīdi varējām izlikties, ka lielākā problēma pasaulē ir drāma starp diviem bagātiem Holivudas aktieriem. Mazliet pat jutos vainīgs, ka siltumā smejos par situāciju, kur reakcija uz neveiksmīgu joku bija kaut kas no tradicionālas ģimenes rokasgrāmatas, kamēr citi mūsu valsts iedzīvotāji ziedo Ukrainai un izmitina pie sevis kara bēgļus.
Uz pļauku katrs reaģēja pēc saviem ieskatiem. Kur atšķirīgi viedokļi, tur lūst šķēpi. Ir visnotaļ uzjautrinoši vērot sociālos tīklus, tur notiekošo kņadu. Glaimi un zaimi līst kā sviedri no Elitas pieres, kāpjot uz otro stāvu. Kā likums, sociālos tīklus apdzīvo tikai personas ar eksperta viedokli jebkurā sfērā un problemātikā. Mums nudien ir intelektuāli apdāvināta nācija. Mēs jau sen visos makroekonomiskajos rādītājos būtu priekšā visām citām valstīm, ja vien mums netraucētu ASV ķirzakcilvēki, ES birokrāti un Kremļa propaganda.
