Oriģināli es nāku no mazpilsētas. Es apzināti neizmantoju vārdu "lauki", jo Rīga šādā gadījumā ir tāda kā lauku esence, kur ļaudis no mazākām pilsētām ieradušies, lai kolektīvi uzdotos par kvalitatīvākiem cilvēkiem. Piemēram, nesen lasīju, kā džeks no Limbažiem sūdzas, ka Vecrīga nedēļas nogalēs esot pilna ar pāķiem.
Savā mazpilsētas mājiņā esmu iekopis nelielu dārzu. Nekā īpaša. Daži tomāti, daži gurķi, diezgan daudz nezāļu un, svarīgākais, zirņi. Tā kā darbadienas vadu galvaspilsētā, biju devies uz nakts tirgu pēc svaigiem dārzeņiem. Mani, protams, nesajūsmina Centrāltirgus apkaime, un, jāsaka, ja kaut kur var justies kā pāķos, tad, ticu, šī ir labākā vieta visā Latvijā. Taču – ko gan neizcietīsi garšīgu zirņu vārdā?!
Kāda zirņu tante man ļoti veiksmīgi ielobēja savu produkciju. Sak, esot pa taisno no viņas dārza. Cena nedaudz augstāka, taču tas būšot tā vērts. Blakus bija arī sarkanbaltsarkans karodziņš. Vēloties tikt ātrāk prom no kolektīvās šmurgulības, uzticējos pākšaugu sievietei un rezultātā vakarā grauzu plastmasīgi zaļu herņu, kas būtu varējusi nākt no viņas dārza, ja dārzs atrastos kaut kur Černobiļā. Skaidrs, ka biju uzrāvies uz netīriem importa zirņiem. Tobrīd vēl neapjautu likumsakarību.
Dzestrs trešdienas rīts. Apmācies, nedaudz līņā. Man priekšā ir visa darba diena, un nevēlos to iesākt, salīstot vai notašķījot sevi ar dubļiem, tāpēc neapsveru iespēju uz darbu doties ar velosipēdu vai elektroskūteri.
Aplūkoju populārākās taksometru aplikācijas piedāvājumu – tas sola mani uz netālu esošo biroju aizvest par sešiem eiro un septiņdesmit centiem, kas ir aptuveni divas reizes vairāk, nekā ierasts. Intereses pēc aplūkoju arī citas lietotnes piedāvājumu, kas piedāvā šo pašu maršrutu par trim eiro un desmit centiem.
Tiesa, otrais uzņēmums ir izpelnījies netīru slavu kā austrumu kaimiņu kantoris, kas Latvijā veic spiegošanas darbus, tāpēc kārtīgs latvietis nekad šā uzņēmuma pakalpojumus neizmantotu. "Trīs eiro, kas gan tas ir, kad runa ir par stingru morālo nostāju ārpolitikas jautājumos," es nospriedu un izsaucu dārgo, bet eiropeisko taksometru.
Man pakaļ ieradās šoferis ar diviem telefoniem un automašīnu, kas marķēta ar otrā slāvu kantora uzlīmēm. Es biju uzķēries.
Sāku pamanīt tendenci.
Ar kartupeli uzmetis sev krustu, es nozvērējos vairs neļaut sevi apkāst uz patriotisko emociju rēķina.
Es Eiropas Savienībā dzīvoju jau kopš 2004. gada. Es arī māku kapitālismu! Es ticu, ka zirņi izaug vienlīdz labi kā Latvijā, tā ārpus tās. Es ticu, ka mūsu valsts ir drošībā arī tad, ja "Škodas" šoferis noklausās manas sarunas. Es ticu, ka arī ārpus Latvijas prot grauzdēt kafiju. Es ticu, ka es nenosalšu T-kreklā, kam nav patriotiska uzraksta. Es ticu, ka arī pārtikas produkti, kas nav veltīti valsts simtgadei, dos man nepieciešamās kalorijas.
Mums, latviešiem, ir tāds labs teiciens: "Ej d***t!" Vārda brīvību, ko mūsu senči ir izcīnījuši, es vēlos izmantot tieši tagad. Jums būs jāpacīnās labāk, lai tiktu pie maniem šekeļiem.