Jums nešķiet, ka kafija nedaudz smaržo pēc čurām? Varbūt čuras mēdz smaržot pēc kafijas? Varbūt man ir jāpārbauda nieres.
Man ļoti patīk vēlēšanu dienas, tas ir ļoti īpatnējs laiks, kad tauta reāli apzinās savu dažādību – līdzīgi kā tirgū, bet lemjot valsts un pašvaldību vadītājus. Latvieši ir nīgri, jo arī krievi var balsot. Krievi ir nīgri, jo viņiem nav izvēles par ko balsot. Gudrie ir nīgri, jo viņu dažas balsis pazudīs starp miljoniem muļķu balsu. Muļķi ir nīgri, jo balsošanai vispār nav nekādas jēgas. Kā jau teicu, man patīk šīs dienas. Eju uz vēlēšanas iecirkņiem ne tikai tāpēc, ka uzskatu to par katra pienākumu, bet arī tāpēc, ka man patīk tur atrasties, pētīt cilvēkus un viņu uzvedību.
Iepriekšējās bija Saeimas vēlēšanas, tās man ir ļoti spilgti iespiedušās atmiņā, uzskatu tās par jautrākajām vēlēšanām, kurās ir nācies piedalīties. Diena sākās kā Gustavo dziesmā "Jautājums": "nožāvājos, pieceļos no rīta, izkāpju ārā no gultas, saģērbjos, nomazgājos, izeju ārā no mājas, apeju ap stūri, nostājos pieturā ar smaidu uz sejas, bet tur vienmēr atrodas kāds vecais, dēļ kura man tas smaids no sejas pazūd!". Nu labi, ja tā padomā, diena man sākās nedaudz citādāk, jo būtu dīvaini saģērbties un tad iet mazgāties, varbūt tāpēc kāds pensionārs pievērsa pastiprinātu uzmanību pieturā stāvošam, līdz vīlei izmirkušam, jaunam cilvēkam. Varbūt Gustavo smaids pazuda, jo viņš nosala?
Lai nu kā, arī uz pieturu nebija jāiet, jo vēlēšanu iecirknis manām mājām ir tuvu, jo dzīvoju pilsētā. Pieņemu, ka laukos vēlēšanu biļetenus no mājām savāc pastnieks, bet turīgākām saimēm ir iemesls uzvilkt svētku drānas un sapulcēties pagasta centra laukumā, kur bez amatnieku tirdziņa un netiklībās apsūdzētās sievietes pēršanas var arī nobalsot par vienīgo sarakstu. Pie mana vēlēšanu iecirkņa ieejas jau pulcējās cilvēki, bet pienākot tuvāk noskaidrojās, ka šie cilvēki parasto "dzeršanu līdz rītam" komunālā dzīvokļa virtuvē bija nomainījuši uz "dzeršanu līdz rītam pie skolas". Nopriecājos, ka viņiem bija izlādējušies telefoni un man nebija jāiepazīstas ar "Šanson TOP 40" aktualitātēm. Vēlēšanu iecirknī jeb konkrētajā skolā bija izveidojušās diezgan garas rindas pie vienīgajiem 2 galdiņiem, kur izsniedza biļetenus.
Citkārt, piemēram, pie veikala kases es būtu šķendējies par stāvēšanu rindā, taču ne vēlēšanu dienā. Starp citu, man ir vairākas metodes, kā saīsināt rindā stāvēšanas laiku, piemēram, ja man priekšā stāv jauni cilvēki, es tēloju, ka pa telefonu kādam stāstu, ka man ir rota vīruss un tai laikā cenšos vairākkārt pieskarties priekšā stāvošajam. Vecos cilvēkus stāsti par slimībām nebiedē – viņi tieši sāks priecīgi dalīties savos stāstos un burvju līdzekļiem, kas ārstē. Piemēram, Rota vīrusu var izārstēt, ja vistai izbaro pret tūpli paberzētu griķa graudu. Vecie cilvēki ir ļoti bailīgi. Rinda ātri saruks, ja tu pensionārei iečukstēsi ausī: "Mammīt, es tevi izsekošu līdz mājām!"
Tātad... Nostājos tajā rindā, kura atbilst mana uzvārda pirmajam burtam. Sākumā bija pagrūti saprast iemeslu rindu lēnajai kustībai, taču vēlāk kļuva skaidrs, ka šim atbildīgajam darbam bija izvēlētas tās divas rūpīgākās no skolotājām, kurām bez vāciešiem cienīgā pedantiskuma kopīgs bija arī pelēks apģērbs un briļļu stikli kā čigānietes kristāla lodes. Aiz manis pienāca kāda kundzīte, kura taujāja pēc divu rindu pastāvēšanas iemesla. Būdams laipns un jauns cilvēks, atbildēju: "Redziet, tai rindā stāv sociālisti – viņi balso par vairāk darba vietām rūpnīcās. Šajā rindā stāv kapitālisti – mēs balsosim par vairāk rūpnīcām." Vecā kundzīte izskatījās nedaudz apmulsusi, bet izvēlējās "sociālistu" rindu.
Rinda virzījās diezgan lēni, kas deva man iespēju pavērot balsot sanākušos ļaudis. Jutu, ka kungs, kas stāvēja pirms manis, kļūst garlaikots un meklē iemeslu sarunai. Ilgi gaidīju, kad šis kungs saņemsies drosmi, lai izklāstītu sev aktuālo tematu, bet mēs jau tuvojāmies galdiņam, tāpēc nolēmu spert pirmo soli:
"Vai jūs jau zināt par ko balsosiet?"
"Protams! Nav jau nekādas izvēles! Es balsošu par [kandidātu], ar ko tehnikumā kopā mācījos. Īsts goda vīrs. Krietns, tikumīgs ģimenes galva, ļoti augsti vērtēts baznīcas draudzē." Šķita, ka šos vārdus viņš vairāk izteica visiem telpā esošajiem, nevis man.
"Jūs esat dzirdējis par Denisu Reideru (Dennis Rader), viņu sauca par "Sasiet, Spīdzināt, Nogalināt" slepkavu, viņš nogalināja vismaz desmit cilvēku un viņu notvēra pateicoties tam, ka viņš izmantoja baznīcas datoru..."
"Ko jūs ar to gribat teikt?" vīrietis teju uzkliedza.
"Es tikai gribu teikt, ka mēs ļoti daudz ko nezinām par cilvēku privātajām dzīvēm. Cilvēki var stāstīt, ka tikai dod, ne zog, bet, kad neviens neredz, viņi ķeksē monētas no ziedojumu kastes."
"NĒ! [Kandidāts] tāds nav. Viņš ir tieši tāds goda cilvēks, kāds nepieciešams šajos laikos. Paskatiet, kādi ir kļuvuši cilvēki – grēcīgi, netikumīgi, netīri! Bērni skatās filmas, kur šauj. Sacenšas tais kompjūteru spēlēs, kurš vairāk nogalinās cilvēku! Jums tas šķiet normāli? Nav brīnums, ka izaug nekam nederīgi un sodomizē viens otru!" Onkulis bija aizsvilies, bet šķita, ka tieši šī bija tā runa, ko viņš vēlējās visiem nodeklamēt.
Man radās āķīgs jautājums: "Sakiet, vai problēma ir anālajā seksā?"
"Problēma ir tajā, ka VĪRIETIS mīcas ar citu VĪRIETI! Tas ir PRETDABISKI! Sodomija kā tāda, varbūt, nav nekas traks, ja tas ir starp vīrieti un sievieti."
"Ā, tad labi. Ziniet, ir tādi "straponi", jeb mākslīgie locekļi, kurus sievietes var piesprādzēt kā jostu..."
Vecais kungs paskatījās man acīs ar izteiktu riebumu, bet bija viņa kārta saņemt biļetenus. Pamanīju, ka vecā kundzīte bija izstāvējusi pirmo rindu un saņēmusi norādi, ka viņai bija jāstājas otrajā rindā. Es viņu pasaucu un teicu, ka var iet pie galdiņa pirms manis. Viņa pateicās par manu labo sirdi. Pēc tam arī bija mana kārta apsēsties iepretim skolotājai, kas, visticamāk, pasniedza Latviešu literatūru. Viņa paņēma pasi, apskatīja bildi un paskatījās uz mani. Konstatēju, ka viņa nespēj pavērst skatienu uz augšu, neatsedzot augšējos priekšzobus. Es noreaģēju un jutekliski aplaizīju lūpas, uz ko viņa reaģēja ar novēršanos. Ceru, ka viņa tovakar nodevās netiklībām, domājot par mani.
Saņēmu savus biļetenus un tālāk viss noritēja bez starpgadījumiem. Savilku plusiņus un mīnusiņus, kā jau skolā pieklājas, un iemetu aploksni urnā, kā jau politikā pieklājas. Policija skaidrojās ar dzērājiem pie skolas ieejas. Vēlāk konstatēju, ka esmu piedalījies vēlēšanās ar nederīgu pasi. Varbūt literatūras skolotāja to tomēr pamanīja, bet nolēma būt dumpiniece un pārkāpt noteikumus. Man tā labpatīk domāt.