Foto: Cehs.lv
Pirms neilga laika starp ziņām parādījās informācija, ka ir izveidota Latvijas Blogeru un influenceru asociācija. Ņemot vērā "cehs.lv" triecienbrigādes pieredzi blogošanas jomā, kas, starp citu, stiepjas krietni pirms apvienošanās zem viena zīmola, nolēmām padalīties ar savu ekspertu viedokli šajā jautājumā.

Savu pārdomu un ikdienas notikumu pierakstīšana ir sena kā pati rakstīšana. Sendienās cilvēki rakstīja dienasgrāmatas, kuras nereti tika arī publicētas, pārsvarā pēc to autoru nāves, jo lasītājus allaž ir interesējis ieskats cilvēku privātajā dzīvē. Patīk tev tas vai nepatīk, "lūrēšana caur atslēgas caurumu" ir bijusi un vienmēr būs populāra, tā ir izbēgšana no savas garlaicīgās pelmeņu ņukāšanas, kļūstot par liecinieku privātām intrigām, skandāliem un dīvainiem seksa fetišiem. Informācijas laikmets ir krietni atvieglojis šo dienasgrāmatu uzturēšanu un pieejamību interesentiem, kas noveda pie vārda "blogs" rašanās deviņdesmito gadu beigās.

Blogošana ļoti ātri kļuva tik populāra un dažāda, ka radās nepieciešamība pēc kategorizēšanas un definēšanas. Arī "cehs.lv" pārstāvji tika aicināti uz diskusijām par blogiem, kur uzstājām uz gana konservatīvu viedokli, ka oriģināls saturs ir galvenais un noteicošais faktors. Mums iebilda kādas nelielas reklāmas aģentūras pārstāvis, uzstājot, ka arī internetā atrastu bildīšu pārpublicēšana ir pietiekama blogošanas pazīme.

Sociālie tīkli ir vēl vairāk atvieglojuši pieeju citu cilvēku dzīvei, tie ir arī pielāgojušies reklāmas tirgum, pat ja pašos sākumos tas nebija pašmērķis. Sociālo tīklu uzturēšana prasa gana lielus līdzekļus, tālab šādiem tīkliem ir jāspēj atpelnīt investīcijas un nodrošināt savu pastāvēšanu. Šeit ļoti palīdz mikroslavenības ar salīdzinoši lielu sekotāju skaitu, kas ir ļoti ērts ceļš, kā reklāmām nokļūt pie mērķauditorijas.

Mikroslavenības ir tā vai citādi uzaudzējušas lielu sekotāju pulku savos sociālajos tīklos, un šie cilvēki vairāk izceļas ar savu atraktīvo dzīvesveidu – ceļojumiem, sporta klubu apmeklējumiem, labdarības akcijām un draudzību ar citiem sabiedrībā zināmiem cilvēkiem. Mikroslavenības uztur daudz personiskāku pieeju saviem sekotājiem, nereti pat atbildot uz komentāriem. Tās ir kā stilīgi draugi, kas nekad nav satikti viens pret vienu, taču, redzot tos uz ielas vai kādā pasākumā, rodas familiaritātes sajūta.

Influencera tituls ir darbs, šāds cilvēks nevar izvietot sociālajos tīklos visu, ko sirds kāro, piemēram, "kā mēs ar Agnesi vakar aizlējām seju! Šorīt izvēmu visas iekšas! Man ir liels zilums uz sāna un 0 atmiņas par vakaru #worthit #blessed". Šīm personām ir jāuztur noteikta etiķete un kvalitātes standarti, lai saglabātu savu reputāciju un iespēju izvietot reklāmas. Teorētiski influenceri kļūst paši par sava titula ķīlniekiem, upurējot iespēju brīvi izteikties, no otras puses, viņu sekotāji kļūst tikai par reklāmas patērētājiem, kaut arī ir piesekojušies, lai gūtu ieskatu neviltotā dzīvē un uzzinātu, kā tad tur tas zilums ir tapis.

Cilvēki pat ar nelielām zināšanām mediju un mārketinga nozarē spēj tīri labi atpazīt reklāmas ierakstus, taču pusaudžiem tas varētu būt grūtāk un bērniem – bieži vien neiespējami. Bērni, veidojot savu personību, ļoti iedvesmojas no dažādiem popkultūras elkiem, un to ļoti izmanto reklāmas aģentūras un uzņēmumi, lai izvietotu produktus bērnu sekotāju apsēstos kontos. Tas, protams, rada ētiskas dabas jautājumus, īpaši gadījumā ar Renāra Zeltiņa bildi ar totalizatora biļeti. Kaut arī konkrētajā gadījumā azartspēļu biļete nebija īsta, jo pat Zeltiņš nav tik neaptēsts, lai savu naudu notriektu tik bezjēdzīgā manierē, tomēr – tas nav labs piemērs, kā rīkoties pat inteliģentam huligānam.

Otra problēma ar mikroslavenību sociālajos tīklos izvietotajām reklāmām ir nodokļu nemaksāšana. Katra reklāma tiek izvietota, saņemot par to atlīdzību. Ja šī atlīdzība ir juridiski sakārtota un nodokļi par to tiek samaksāti, nav nekādu problēmu pie sociālo tīklu ieraksta norādīt, ka tā ir apmaksāta reklāma, vai vismaz pateikt, ka ieraksts ir tapis sadarbībā ar kādu uzņēmumu. Diezgan droši varam pieņemt, ka visi mikroslavenību ieraksti, kuros tiek slavināts kāds uzņēmums vai izvietota produkta bilde, ir ēnu ekonomikas sastāvdaļa, un tas liek aizdomāties par šīs personas morālo kompasu un iemesliem viņam sekot sociālajos tīklos.

"Cehs.lv" virtuālās etnogrāfijas antropologi skaidro: influenceri ir populāru sociālo tīklu kontu turētāji, kas strādā kā vidutāji starp preču ražotājiem un patērētājiem, jeb pārdevēji. Viņi, protams, nav tik uzmācīgi kā uztura bagātinātāju piramīdshēmas pārstāvis no kaimiņu dzīvokļa, bet tomēr. Visas neapmaksātās bildes ir ar #blessed dzīvesveidu, lai ievilinātu sekotājus dienas sapnī par bezrūpīgu un pārtikušu dzīvi, bet nākamajā brīdī šie sekotāji saņem 8 bildes un 2 rindkopas par to, ka "šis eko kaņepju šķiedru tampons ir labākais, kas pabijis viņas vagīnā".

"Cehs.lv" eksperti "Web 2.0" un blogosfēras jomās pauž viedokli, ka influenceru un blogeru asociācijai ir neliela iespēja sakārtot un reglamentēt situāciju saistībā ar sociālo tīklu ierakstu ētikas normām un nodokļu nemaksāšanu, kā arī attīstīt satura kvalitāti, taču, visticamāk, šī asociācija ir nekas vairāk kā pompozu un izlutinātu sučku sindikāts, kur kolektīvi pašapmierināties, mērīties krāniņiem par savu "Instagram" sekotāju skaitu un skatīties no augšas uz cilvēkiem, kas rada oriģinālu saturu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!