Foto: Cehs.lv privātais arhīvs
Nesen kādas interneta diskusijas laikā, pēc tam kad biju viegli nievājoši izteicies par latviešu nepieciešamību trenēt savus velosportistu talantus uz Siguldas šosejas un ierosinājis šo nodarbi aizliegt ar likumu, saņēmu atbildi: "Tad jau drīz mums nebūs ne velosportistu, ne bobslejistu, ne skeletonistu, utt." Pēc šāda spēcīga argumenta, pie manis nekavējoties nāca arī likumsakarīga atbilde – nu un tad?

"Jā, bet Romāns Vainšteins 2001. gadā bija pasaules čempions grupu braucienā..." Nu un tad? Droši vien ir ļoti maz cilvēku, kuri par šo faktu ir informēti. Vēl mazāks ir to cilvēku skaits, kurus šis fenomenālais sasniegums satrauc. Diezgan bieži esmu bijs ārzemēs un daudzu gadu laikā aptaujājot dažādu pasaules malu iedzīvotājus, esmu noskaidrojis, ka precīzi neviens no viņiem nav dzirdējis par Vainšteinu. Tomēr ir ļoti daudz cilvēku, kuri joprojām dzīvo Atmodas laika ilūzijās par to, ka ar sportu mēs "nesīsim Latvijas vārdu pasaulē".

Sports ir visnotaļ savdabīga nodarbošanās, kuru katrs no mums var interpretēt pilnīgi atšķirīgi. Ja vienam hokejs šķiet kā 21. gadsimta gladiatoru cīņa, cits tajā redz bariņu pieaugušu vīriešu, kas ar koka nūjām dzenā pa laukumu kaučuka gabalu. Ja viens augstu vērtē latviešu sasniegumus bobslejā, cits redz tikai vīrus pārāk apspīlētos triko, kas cieši pieglaužas viens otram, slidinoties no kalna metāla skapī. Kāds kaislīgi jūt līdzi lodes grūšanai, kamēr cits redz neveselīgi uzbarojušos kuiļus, kas stulbi spiedzot met pa gaisu bumbiņas. Tomēr mūs visus lielākā vai mazākā mērā interesē sports.

Mums ir daudz sportistu ar labiem un pat izciliem sasniegumiem. Ikreiz, tiešraidē vērojot latviešus ierakstām savus vārdus pasaules sporta vēsturē, dziļi sirsniņā notrīs viegls lepnums, sak', redz kā mēs - latvieši - visiem parādījām. Diemžēl, visa pārējā pasaule paliek vienaldzīga. Diemžēl, ārvalstu investori neuzsāk Latvijā biznesu tāpēc, ka Igors Vihrovs 2000. gadā saņēma olimpisko zeltu brīvajās kustībās, bet bagāti tūristi nebrauc notriekt savus uzkrājumus Rīgā tāpēc, ka Ineta Radēviča 2011-tajā aizlēca līdz bronzas medaļai. Diemžēl, no Latvijas aizbraukušie jaunieši nebrauks atpakaļ tikai tāpēc, ka Māris Štormbergs prot ļoti ātri braukt ar bērnu velosipēdu.

Tikpat labi mēs varētu cerēt, ka Latvijas ekonomisko stāvokli, publisko statusu vai atpazīstamību pasaules acīs varētu vairot, piemēram, Zigismunda Sirmā 32. vieta šķēpmešanā 2011. gada Pasaules čempionātā, vai Ilmāra Briča 74. vieta Vankūveras Olimpiādē. Ja runājam par biatlonam atvēlēto naudu, tad to varētu izmantot arī daudz lietderīgāk, piemēram, samainot to 5 € banknotēs un uzslaukot ar tām gudrona dīķus. Tas būtu prātīgāk, nekā finansēt vājus sportistus ar trīcošām rokām...

"Bet mums i' labākie hokeja fani pasaulē!" Ok, kurā klubā spēlē Roberts Lipsbergs? Neviens nezina, jo patiesībā mums ir nevis paši labākie fani, bet gan paši labākie alkohola reibumā aurotāji pasaulē. Rīgas Dinamo pašmāju spēļu laikā bieži vien var redzēt, ka daži fani ir tik labi, ka spēles vidū viegli iemiguši. Sports ir pārvērsts par savdabīgu attaisnojumu regulārai sejas aizliešanai: "Nē, es neesmu dzērājs, ko jūs, es vienkārši skatījos hokeju. Trīs līdz četras reizes nedēļā." Komandai veicas - jānosvin piedzeroties, komandai neiet - jānoskalo rūgtums. Jākapā - hokejs taču nav nekāda daiļslidošana. DZERAM! Tādi ir mūsu pasaulē tik ļoti izslavētie fani. Diemžēl.

Pirms pāris gadiem, kad latvieši uzvarēja amerikāņus pludmales volejbolā, Latvijas vārds pāršalca visu internetu. Daudzi ārzemnieki vēlējās zināt - kas ir Latvija un kur īsti tā atrodas. Tobrīd visi valsts sporta fani līksmi priecājās par to, kā izdevies "iznest Latvijas vārdu pasaulē". Tiesa, viņi palaida garām šī notikuma nepatīkamo pusi - neraugoties uz citu mūsu sportistu augstajiem panākumiem un gadu desmitiem ilgstošu Latvijas vārda nešanu pasaulē, neviens joprojām nezināja, kas ir Latvija un kur tāda atrodas. Viņi mūs meklēja googlē. Diemžēl.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!