Un, aizverot pēdējo lappusi, kā ar strāvu man iesita atklāsme, kā panākt, ka Sentēvu Dižpulks – gan vēl dzīvie, gan tie, kas savā hokeja Valhallā, var justies mierīgi, ka neesam neko sačakarējuši.
Katram ezim skaidrs, ka 2016. gads ir Latvijas hokeja mazspējas apogeja. Viss, kam bija jēga vairāk nekā 80 gadus (izņemot līdzīgu impotences periodu, kad sešdesmitajos gados "Daugava" / RVR izkrita uz PSRS zemāko līgu), ir pakāsts. "Dinamo" ir izsmiekls, izlase ir parodija, kas nākamgad beidzot pametīs pasaules čempionāta A grupu, un viss būs beidzies, tā teikt, aizripojis pie kirova vecmāmiņas.
Pilnīgi bezjēdzīgs ir mēģinājums kaut ko mainīt, organizējot tā saucamo "apvērsumu federācijā". Jo iesaistītās personas neredz problēmas sakni, bet veic tikai kosmētisku cīņu ar sekām. Tāpēc mans piedāvājums ir rīkoties nežēlīgi, drosmīgi, bet ar garantētu veiksmīgu iznākumu – tā, ka turpmākos vismaz 5-7 gadus Latvijas cilvēki varēs dzīvot ar hokeju krūtīs, asarām acīs dziedāt himnu un, hokeja panākumu spārnoti, tīksmi trīcot lepnumā un gandarījumā, mesties ar desmitkāršu sparu celt valsts IKP, veidot ekonomikas izrāvienu un aķ-dva panākt ES vidējo labklājības līmeni.
Saprotu, ka šī tēma ir neērta, jo daudziem politiskiem un uzņēmējdarbības figurantiem šī atklāsme būs savdabīgs viņu personisko ambīciju fiasko. Nu bet pofig – mans plāns viņiem sola gandarījuma atgūšanu (kopā ar visu tautu, kā jau tikko minēju augstāk).
Proti, ir jāsaprot, ka ar tiem resursiem, kādi ir dažādu hokeju mīlošu biznesmeņu un Latvijas valsts budžeta rīcībā, nevar neko vairāk kā mūžīgu 13. vietu pasaulē un lejasgala lūzerus KHL. Tad, ķitvainazīt, kāpēc to turpināt?!
Visi jau 20 gadus labi zina, kas jādara, lai progresētu – plaša, jēdzīga pa visu valsti izvērsta bērnu apmācība, izcilāko atlase uz U12, U16, utt, kur viņus trenē izcili treneri un notur kopā kā komandu, izcils treneris klubam un izlasei, konkurētspējīgas algas klubā, u.t.t., u.t.j.pr. Un nekas no tā nenotiek, tāpēc ka naudas ir tik, cik tās ir. Es labi saprotu biznesmeņus – kāpēc algot Skotiju Boumenu par ģinamkas stūresvīru, ja tādējādi neatliks privātai salai vai jaunai jahtai? Es labi saprotu valsti – kāpēc subsidēt sporta skolas, ja tādējādi neatliks jaunai VID ēkai vai transporta kompensācijām Saeimas deputātiem? Naudas ir tik, cik tās ir. Un es nekādā gadījumā neaicinu kaut kur to izrakt, jo tas nav iespējams.
Taču patriotismu, lepnumu un pozitīvas emocijas Latvijas tautai vajag? Vajag! Gribam, lai cilvēki jūsmā lauž krēslus par mūsu panākumiem un neemigrē uz Īriju? Gribam! Tad nu lūk – jābeidz čikāties, jāsēj rudzi, kā teica Rainis, nokāpjot no Aspazijas. Mans plāns ir, kā ar esošo naudu atjaunot hokeja pozitīvo sociālo funkciju.
Pieņemam Saeimas līmenī visas tautas akceptētu lēmumu un izvēlamies kādu IIHF reitinga apakšgala komandu – jo zemāku, jo labāk. Raksta tapšanas brīdī astesgals izskatās šādi:
41. South Africa
42. Turkey
43. Luxembourg
44. Hong Kong
45. Bosnia and Herzegovina
46. United Arab Emirates
47. Georgia
48. Ireland
49. Greece
50. Mongolia
Arābus, Honkongu un luksemburdziešus neņemam, jo viņi paši gribēs investēt un tāpēc diktēt savus noteikumus; īrus neņemam, jo viņi saprotamu iemeslu dēļ varētu neticēt, ka latvieši ir uz kaut ko spējīga nācija, Dienvidāfrika un Mongolija man tīri subjektīvi šķiet pārāk citas mentalitātes, turki, bosņiaki un grieķi ir apsverami, bet vislabāk jau gruzīni, kuri mūs dievina kā brāļu tautu jau kopš padomju laikiem. Un viņiem ir labi vīni un čača, kas nav mazsvarīgi tālākajā plānā...
Un pumpējam tur iekšā visu to, kas pie mums prasītu vairāk resursu, (bet tur ne)!!! Savukārt tūkstošiem, pat desmitiem tūkstošu latviešu līdzjutēju pavadīs viņus katrā čempionātā un sniegs savu pasaulslaveno "sestā laukuma spēlētāja" atbalstu. Un jau pēc gada viņi uzlabos savas pozīcijas 3. divīzijā, pēc diviem izkārpīsies uz 2. divīzijas B grupu, tad jau uz A grupu, tad, iespējams, viena divu gadu laikā izkļūs līdz 1. divīzijai, cīnīsies kā līdzīgs ar līdzīgu ar leišiem un igauņiem, ap to laiku pasaules vadošie mediji rakstīs par "Gruzijas fenomenu", vēl pēc dažiem gadiem viņi tiks līdz uzvarai 1. divīzijā, un tad viss...
Mēs nepieļausim, ka otrreiz uzkāpjam uz grābekļa un 20 gadus atkal čikājamies pa 13. vietu. Nē – mēs atmetīsim gruzīnus, un lūkosimies pēc nākamajiem, par kuru uzvarām priecāties nākamos septiņus gadus. Un tā vienmēr līdz pasaules galam latviešu līdzjutējus, tā sauktos "hokeja brazīliešus", spēcinās mūsu izvēlētās komandas uzvaras. Un nekādas vilšanās!