Kā jau droši vien esi pamanījis, "Delfi" nav vienīgais medijs, kurš pēdējo gadu laikā ieviesis maksas sienu daļai satura. Tas nav nekas neparasts. Lielu daļu reklāmas tirgus aizsitot "Facebook", "Google", citiem pārnacionāliem gigantiem, vietējie mediji paliek savā starpā konkurējam un plēšamies par samērā mazu summu. Vienlaikus prasības pēc satura pieaug – tam jābūt vēl ātrāk piegādātam, vēl kvalitatīvākam, vēl glītāk iepakotam. Ja pirms gadiem desmit teksta tiešraide no svarīgas Saeimas sēdes bija drosmīgs jaunieviesums, tad šobrīd patērētājs jūtas gandrīz vai aizvainots, ja medija "Facebook" lapā nav video tiešraides, vēlams, ar vairākām kamerām no dažādiem rakursiem, vēlams, ar vairākām politiķu ekspresintervijām. Vēlams, lai līdzi ir arī čalis ar to pūkaino mikrofonu garajā kātā, jo patērētājs ir pelnījis dzirdēt katru deputāta ieelpu un izelpu izcilā skaņas kvalitātē. Tas viss maksā naudu, turklāt lielu. Ja ieņēmumi no reklāmām to pilnībā nesedz, tā ir kaut kur jāatrod. Tāpēc liela daļa vadošo mediju pasaulē arī ievieš maksas saturu.
Un te mēs nonākam pie bieži komentāros un sociālajos tīklos redzamā sašutuma, kur aizvainots pilsonis, acīmredzami ļoti vēlējies izlasīt kādu maksas rakstu par brīvu, buldurē: "Kā nav kauna prasīt naudu par rakstiem internetā? Es jau esmu samaksājis par internetu!"
Lūk, kamēr lielā daļā vecās Eiropas valstu vai aiz okeāna cilvēkiem pārsvarā nav jautājumu, kāpēc par to būtu jāmaksā, Latvijā, kur mums tik ļoti patīk piesaukt tuvumu Ziemeļvalstīm, bet Moldovu aizvien saucam par Moldāviju, aizvien uzskatām, ka jāmaksā tikai par kaut ko, ko var paņemt rokās un, vēlams, arī iemest vai ieliet rijamcaurumā. Nu, un par dažiem pakalpojumiem, bet tādiem, kuriem uzreiz ir acīmredzams un arī aptaustāms rezultāts – īsāki mati, uztetovēts skorpions uz kakla, nopulēti lukturi auģikam vai ielikts logs dzīvoklī.
