Reti kas cilvēkā tik ļoti provocē skopumu un alkatību kā iespēja nopirkt lielveikala akcijas piedāvājumā vislētāko jāņusiera pikuci un uzskatīt to par pienācīgu ciemakukuli, lai pēc tā pasniegšanas nekavējoties piesēstos pie cepta šašlika bļodas un sāktu to sistemātiski izrīt. Tas, ka jāņusiers nevienam īsti negaršo, man nav jāpierāda.
Fakts, ka tas ir vienīgais ēdiens, kas nākamajā rītā apkaltis vienmēr mētājas pa galdu, runā pats par sevi. Jāuzsver, ka šāda tipa ciemiņiem nekad nepietiek pašcieņas, lai kādā zemnieku tirdziņā vismaz nopirktu kvalitatīvu negaršīgo sieru. Tas, kā likums, ir no plastikāta vakuuma iepakojuma izslīdējis lepras slimnieka krēpu konsistences ķimeņains klunkucis.
Turpinot par cienastu, labprāt uzzinātu, kāpēc par šo it kā latviski tautisko svētku neatņemamu sastāvdaļu kļuvis šašliks? Vai tā ir nodeva mūsu valsts bagātajai koloniālo iekarojumu vēsturei Kaukāza reģionā? Varbūt izskaidrojums ir vienkāršāks – kārtīgā šmigā esošam svinētājam tik ļoti patīk stumt gaļā iesmu, ka visi piever acis uz nācijas ērtībai nacionalizēto gardumu? Gluži kā sarūgušus ābolus sarijies alnis, apdzēries jāņotājs neaizdomājas par savu darbību jēgu vai nozīmi. Viņš rīkojas sava rumpja primitīvāko vajadzību pavadā un šai naktī ik gadu piedzīvo brīnumainas pārvērtības – kļūst par lopu, kura intereses sākas un beidzas ar ēst, dzert, kopoties.
Pat alkohola nelietotāji man nesaprotamu iemeslu dēļ Jāņu laikā reducējas līdz bērndārznieka līmenim. Esmu ievērojis, ka maziem bērniem ļoti patīk katru dienu skatīties vienu un to pašu animācijas filmu vai pieprasīt mammai, lai ik vakaru viņiem nolasa priekšā vienu un to pašu pasaku. Notikumu paredzamība bērnam raisa drošības un komforta sajūtu. Manuprāt, tieši tāpēc Jāņu svinētāju vidū tik iecienīts ir ikgadējais "Skroderdienu" skatīšanās rituāls. Ja gadās nokļūt kādā no brīvdabas izrādēm, pavērojiet skatītāju sejas. Tās izskatās līdzīgas kartupeļiem, kas staro infantilā priekā katru reizi, kad uzsprāgst krāsns.
Turpinot par domāšanas nonivelēšanās līdz dārzenim fenomenu, kas tik daudzus piemeklē Jāņu laikā, mani nebeidz pārsteigt pēkšņā mīlestība pret LR2 repertuāru pat tajos līdzcilvēkos, kuri ikdienā necieš no mūzikas gaumes pāķisma. Gluži normāli biroju darbinieki, studenti vai citi lādzīgi paziņas pēkšņi atrod savos sirds dziļumos mīlestību pret pašu trulāko divpirkstu pieres tālbraucēju šlāgeri. Tie ir mūzikas pasaules ekvivalenti iepriekš pieminētajam vislētākajam jāņusieram. Neticu, ka tādus mūzikas atkritumus spēj radīt cilvēks, kurš dzimis tradicionālā ceļā, nevis brēcošs un gļotām klāts izvēlies no lielveikala nocenoto CD akcijas groza.
Neesmu tik naivs, lai domātu, ka mans viedoklis par šiem svētkiem kaut kādā veidā ietekmēs kopējo sajūsmas līmeni, tāpēc Jāņos saskatu ideālu iespēju politiķiem. Tā vietā, lai realizētu dzīvē tuvredzīgo lēmumu par 2 litru plastmasas alus pudeļu aizliegšanu un zaudētu popularitāti velētāju masas vidū, ieteiktu ne tikai atļaut 2 litru taru, bet pat ar nodokļu atlaidēm iedrošināt ražotājus pievērsties 5 un 10 litru toveriem.
Tas pats attiecas uz lielākiem un lētākiem marinēto gaļas ķesku plastmasas spaiņiem un no govs krūtīm izspiestajiem ķimenīgajiem piena tauku rituļiem. Jāņi vai nejāņi, bet divritenis nav jāizgudro katru reizi no jauna. No spaiņa padzirdīts un no lāpstas piebarots lumpenis visos laikos ir bijis vislabākais politiskais kapitāls.