Pirms dažiem gadiem es iekļuvu negadījumā, kā rezultātā uz vairākiem mēnešiem biju salūzis. Tās nebija dzīvībai bīstamas traumas, taču pietiekamas, lai, ilgāku laiku pavadot gultas režīmā, justos visnotaļ draņķīgi. Es varētu uzskaitīt faktorus, kas mani demoralizēja, taču ātrāk būs, ja uzskaitīšu tos, kas man lika justies labāk. Līdzīgi kā, manuprāt, Rīgas dome šobrīd vēlas likt justies labāk rīdziniekiem.
Es neesmu ārišķīgs cilvēks. Man ir mazsvarīgi, ko domā citi, taču man ir būtiski apzināties, ka, piemēram, apavi, kurus valkāju, ir kvalitatīvi un labā stāvoklī. Reiz izmetu svaigi iegādātu T-kreklu, jo tam aizmugurē biju uzplēsis pavisam mazu caurumu. Nesatraucos, ka to kāds pamanīs, taču mani terorizēja apziņa, ka staigāju saplēstā kreklā. Tas šķita nepareizi. Es nespēju uzvilkt vienas drēbes divas dienas pēc kārtas, jo kā es varu vēlreiz stīvēt virsū to, kas, iespējams, ir atspiedies pret taksometra beņķi, kurā sazin kas pirms manis ir sēdējis?!
Arī zobus es tīru vairākkārt dienā, pat ja manos nolūkos nav iziet no mājas, bet ar tualetes papīru drošības pēc veicu vēl dažus kontrolšāvienus pa rīta zvaigzni, lai pārliecinātos, ka ap to nav aizķēries neviens nevēlams meteorīts. Tās lietas es daru pats sev, jo jūtu – ja ar fasādi viss ir kārtībā, tad arī iekšējais haoss šķiet mazāks.
Tieši šo mazo untumu dēļ nonākšana gultas režīmā bija ļoti apgrūtinoša. Uz rokas ģipsis, ko nedrīkst slapināt, bet viena kāja tik saudzējama, ka nedrīkst pielikt pie zemes. Katrs mazais ikdienas sīkums bija kļuvis problemātisks. Kāpšana pa trepēm. Ēšana. Apģērbšanās. Tualetes apmeklējums.
Taču visvairāk es cīnījos ar personīgo higiēnu. Došanās mazgāties bija kā pazemojošs rituāls, kura laikā nepieciešams ietīties plēvēs un vārtīties pa grīdu, šļakstoties ar dušas klausuli uz visām pusēm, kamēr sēdi ar vienu kāju ārpus kabīnes. Arī zobu tīrīšana ar kreiso roku bija kļuvusi par mošpitu žoklī, kurā ar zobu birsti tu izvandi visas smaganas. Tomēr brīdī, kad viss ķermenis bija saplīsis, higiēnas jautājums bija tas, kas lika justies labi. Nepameta sajūta, ka tīras drēbes un mati saglabā manu saprātu laikā, kad vienīgās aktivitātes ir uzmanīga pārvelšanās no viena sāna uz otru. Jā, varbūt biju salūzis, taču es vismaz saglabāju pašu svarīgāko – savu pašcieņu.
Šobrīd salūzusi ir Rīga. Ir bīstami atrasties gan uz, gan zem Zemitānu tilta. Vanšu tiltam pat ironiskās Latvijas simtgades plēves paspēja izbalēt un novecot kā morāli, tā fiziski. Ja pat valsts kontroliere nevar aizbraukt uz interviju televīzijā, nesadauzot mašīnai ratus, kā to var izdarīt parasts ierindas mirstīgais? Grausti. Netīrs gaiss. "Rīgas satiksmes" vadība, kas pavadīja apcietinājumā vairākus mēnešus. KNAB, kas Rīgas mēra garāžā kaut ko meklē.
Man ir sajūta, ka šobrīd visa pilsēta vāļājas pa gultu vaidot un kunkstot. Un tās vadība vēlas nelielu atsvaidzinājumu. Emocionālu pacēlumu gan sev, gan pilsētas iemītniekiem. Kaut ko tādu, kas paceltu ļaužu morāli, gluži kā morāli paceļ Rīgas "Dinamo" himna spēlē, kurā ir iezīmējies skaidrs zāģis ar 1:7. Skaidrs, ka visas problēmas īsā laikā neatrisinās – tam ir nepieciešams laiks, nauda un nepopulāri lēmumi. Tas būs sāpīgs pacietības treniņš.
Tieši šo apsvērumu dēļ, manuprāt, ir lemts par četriem miljoniem dāvāt rīdziniekiem nelielu iemeslu ikdienā pasmaidīt un piemirst par rūpēm – veicot Uzvaras parka rekonstrukciju. Galu galā tieši to ļaudis šajās dienās visvairāk vēlas.