Raimonds Elbakjans šajā pirmdienā pašmāju mediju sporta sadaļas satricināja ar kārtīgu "taisno". Tiesa, šoreiz pārnestā nozīmē. Viņš ļoti poētiski salīdzināja skeitborda un BMX frīstaila pievienošanu olimpiskajām spēlēm ar kaķa kastrāciju, solot, ka abi šie sporta veidi sāks murrāt un spēlēties ar rotaļu lācīti.
Tā kā arī "Cehs.lv" komandā ir skeitborda cienītāji, piemēram, Kārlis, kuri Grīziņkalnā skeitoja vēl pirms tas bija palicis par politisku reklāmas laukumu, uzskatījām par savu pienākumu paust viedokli par Raimonda viedokli.
Mēs pilnībā piekrītam Elbakjanam, ka skeitbords ir sporta veids, kurā izpaužas stils un individualitāte, ko nav iespējams salīdzināt un vērtēt. Tieši tāpēc jau pasaulē nenotiek sacensības, kurās tiek vērtēts skeiteru individuālais stils un meistarība, vai ne? Sākot ar jau pieminēto Grīziņkalnu, beidzot ar tādiem pasākumiem kā "Simple Session" vai "X Games", kurā skeiteri no visas pasaules sacenšas par godalgām, pirmo vietu, mēģinot iekrist acīs potenciālajiem sponsoriem.
Skeitbords ir audzis līdzīgā formātā, kā savulaik ir augusi "underground" mūzika. No nostūriem, protesta un sabiedrības nosodījuma līdz "mainstream" skatuvēm, medijiem un spīdīgām statujām. Ironiskā kārtā tieši arī kritiski noskaņotajam Raimondam šajā sakarā ir jāsaņem uzslavas un čomisks pliķis pa plecu pašmāju skeitborda izcelšanā saulītē un komercializēšanā. Pēdējo es nedomāju sliktā ziņā – "Ghetto Games" kustība, distancējoties no jautājumiem un personīgā viedokļa par resursu izcelsmi, ir motivējusi un attīstījusi daudzus jaunos ekstrēmos sportistus. Tiesa, jo vairāk tiek popularizēts viņa projekts, jo vairāk "Ghetto" daļa nosaukumā kļūst par mārketinga sastāvdaļu, nevis ideoloģiju.
Skeitborda ieviešana olimpiskajās spēlēs ir tikai nākamais loģiskais solis, kura plusus savā viedoklī ļoti racionāli iezīmē arī pats Raimonds – papildu finansējums, nozīmība, ieguldījumi infrastruktūras attīstībā, proti, jauni skeitparki, un tā tālāk.
Tāpat jāpiebilst, ka skeitbords olimpiskajās spēlēs palielinās profesionālo skeiteru skaitu –parādiet man kaut vai dažus aktīvus skeiterus, kuru sapnis nebūtu saņemt piķi par to, kam viņi velta laiku un kas viņiem sanāk! Analoģijās runājot, ja Olimpiādē nebūtu BMX (nejaukt ar BMX frīstailu) disciplīnas, tad Māris Štrombergs, neskatoties uz to, cik izcils braucējs viņš ir, nebūtu saņēmis tīra zelta pieminekli un svētā statusu Valmierā.
Kas zina, varbūt Madars Apse ir mūsu nākamais nacionālais lepnums? Jo šobrīd ar viņa sasniegumiem lepojamies tīri hobija līmenī.
Vai vērtēšanas sistēmas ieviešana olimpiskajām sacensībām ierobežos skeitborda brīvo garu un oriģinalitāti? Nē. Pirmkārt, liela daļa labāko skeiteru nekad nepiedalīsies Olimpiādē, jo viņi nevarēs iziet narkotiku un dopinga testus. Otrkārt, jāuzdod jautājums – vai snovborda ieviešana Olimpiādē sabojāja snovbordu?
Tāpat neviens nekad pilnībā neieliks skeitbordu standartu rāmjos, kamēr būs neatkarīgi un nestandarta cilvēki. Jau atkal ironiskā kārtā Raimonds šeit ir labākais pierādījums – ceļu satiksmes noteikumu ieviešana taču nekad viņam nav traucējusi parkoties tur, kur uz haļavu noraujas ručņiks, vai ne?
Tāpat arī nekāda Olimpiāde neaizliegs skeiteriem sadauzīt stikla grīdu pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja. Tieši tāpēc mans raksta sākumā minētais sapnis vienmēr paliks tikai sapnis.