"Ouuuu... Trīspunktnieks." Drona nomesta rokasgranāta piezemējās ierakumā tieši starp trim Krievijas "mobikiem". Viens cits sekundes pirms tam bija paskrējis dažus metrus tālāk, bet no trim sivēntiņiem dubļu plančkā tikai Nif-nifs paguva uzgriezt granātai muguru. Daudz gan tas nelīdzēja, jo šķemba pakaļā un mugurā arī diez kas nav, ja uz evakuāciju vari necerēt. Naf-nafs un Nuf-nufs šķembas dabūja tieši sejā, viņiem varbūt pat paveicās, jo mocības beidzās ātrāk. Nif-nifs vēl kādu laiku vārtījās pa zemi, turot ar roku pēcpusi.
Pēdējā laikā viens no maniem ikvakara rituāliem ir sociālajos tīklos pārskatīt jaunāko ražu ar video, kur Ukrainas aizstāvji likvidē okupantus. Es melotu, ja teiktu, ka šis process neraisa zināmu gandarījumu. Es neteiktu, ka baudu prieku, bet gandarījumu gan. Bet... tie taču ir (nu, precīzāk, bija) dzīvi cilvēki. Vai esmu kļuvis par sadistu? Monstru, kam dzīvība ir nulles vērta? Jā, šī doma mani noķēra jau kādā otrajā vai trešajā vakarā.
Un te nu es esmu.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
