Cehs.lv: Kā neizprovocēt varmāku jeb 'pati vainīga, ka uzkriti loceklim'

Tas ir līdzīgi kā Rietumeiropā – tā par savu drošību un to, ko patiesībā nozīmē Krievijas "draudzība", attapās un sāka domāt tikai tad, kad pār Kijivu nolija raķešu lietus un Kremlis atklāti piedāvājās palutināt Eiropu ar kodolraķetēm. Tā Austrumeiropā – jā, pēc dzīvesziņas un mentalitātes mēs aizvien esam tur, nevis ziemeļos – par vardarbības problēmu sāk runāt tad, kad atkal cilvēks brutāli noslepkavots.

No vienas puses saprotami – traģēdijas palīdz aktualizēt problēmas. Par to, ka bruņotie spēki jāstiprina un būtu forši, ja arī zemessargiem, ne tikai profiem, pienāktos ekipējums, kas nav no pagājušā gadsimta, sāka domāt pēc tam, kad Krievija anektēja Krimu. Par skrūvju stiprību un būvniecības procesu atbilstību normām arī pastiprināti sākām satraukties tikai tad, kad vairāk nekā pussimts cilvēku palika zem lielveikala gruvešiem. Vai nu neatceros, vai tiešām nepamanīju, bet tajās reizēs nebija izteikti daudz tādu, kas burkšķētu: "Nu, cik tad var ar to "maksimu", apnicis jau!"

Taču sišanai, izrādās, šeit tomēr ir spēcīgas tradīcijas. Kā gan nākas, ka vienmēr pēc kārtējā (diemžēl kārtējā) skaļā skandāla aizvien ir pilns internets grūtgalvju, kas absolūti "nelasa istabu" un atsakās pieņemt šo kā problēmu. Tiek noliegts, ka sievietes cieš no vardarbības. Vai arī tiek uzsvērts, cik ļoti cieš arī vīrieši. Neviens nenoliedz, ka var ciest arī vīrieši, bet šajās reizēs tas ir tikpat taktisks gājiens kā ienākt paliatīvās aprūpes nodaļā un paziņot mirstošajiem: "Jā, es arī nesen slimoju, diezgan pretīga gripa bija." Man ir aizdomas, ka vairums šo atgādinātāju ikdienā nedodas nepagurstošā cīņā pret vardarbību ģimenē, skolā, darba vietā un citur. Kaut kā tie argumenti par "jā, bet vīriešus arī…" parādās tikai tad, kad piekauta, izvarota vai nogalināta sieviete