Ja arī jums pēc video noskatīšanās gribas mākslinieku Udaku iekaustīt un komentāros piebalsot iepriekš minētajiem viedokļiem – tikai mieru, draugi. Udaks patiesībā ir zinātnieks, ne morāls kroplis, un tā nebija bezjēdzīga pretenciozas pseidomākslas performance, bet gan – kā jau itin viss, kas izraisa negaidīti negatīvu pretreakciju, – vērtīgs sociālais eksperiments un lauka pētījums, cenšoties izdestilēt priekšnosacījumus Latvijas iedzīvotāju izpratnei par svētumu.
Proti, kamēr maizes klikatu izjukšana ūdenī mudināja neko nenojautušos eksperimenta dalībniekus pētniekam Udakam novēlēt vienlaikus bada nāvi un ar miltu izstrādājumu pilnu taisno zarnu, nākamais pētnieka publiskotais video, kur kājas tiek noslaucītas ar lavašu, kas tā pati maize – cilvēka barotāja – vien ir, tikai citā agregātstāvoklī, neizraisīja sašutuma vilni.
Ceha Mākslīgā intelekta laboratorijas Teoloģijas un sociālantropoloģijas institūta asociētais profesors K. Āls tādējādi izvirza hipotēzi, ka simbolisms un no tā izrietošā attieksme pret objektiem kā svētiem, iespējams, slēpjas nevis lietu pamatbūtībā, bet gan formā. "Proti," iesāk K. Āls, "jānoskaidro, kāpēc lavaša kāju dvielim nav ne vainas, bet maizes čabatas ir analogs deguna izšņaukšanai karogā."
K. Āls pirms plašāku empīrisku datu ievākšanas veic nelielu ekskursu vēsturē, lai ieskicētu maizes kā svēta simbola saknes.
"Pašlaik dažādos avotos minēts, ka pirmie centieni beķerejas mākslā, no cilvēka kultivētiem graudaugiem lipinot tortiljām līdzīgus plāceņos, datēti ar aptuveni 10 000–8000. gadu pirms mūsu ēras Tuvajos Austrumos, agrokultūras saullēktā. Tā bija prasta saberztu graudu un ūdens klīstera neraudzēta pļecka, taču tā laika cilvēkam faktiski bija kā dievu dāvana, kas nozīmēja praktisku veidu, kā graudu kalorijas pārnēsāt, uzglabāt un dabūt māgā vajadzīgajā brīdī, tāpat arī simbolizēja dzīves ciklu – malšanas laikā zemē nokrituša grauda brīnišķo pārtapšanu spriganā asniņā un pēc tam atkal maļamā graudā. Tomēr atgādinu – tā bija neraudzēts, plāceņveidīgs maizes priekštecis, nevis omulīgie zeltainās garozas kukulīši, ar kuriem pārsvarā saistām maizi šodien. Tāpēc šis atskats aizvien vēl nepalīdz izskaidrot sašutumu par maizes čabatām un salīdzinošo vienaldzību par lavaša pārtapšanu pēdu dvielī," prāto K. Āls un uzreiz turpina, ka mūsdienu Latviju visai liela daļa iedzīvotāju definē kā kristīgu sabiedrību, tāpēc tuvāk mērķim mēs varētu nonākt, aplūkojot maizi kā Jēzus miesas simbolu un dzīvības simbolu.
"Un viņš visiem lika pa pulkiem nomesties zaļajā zālē. Un tie nometās pulciņos pa simt un pa piecdesmit. Tad viņš ņēma tās piecas maizes un divi zivis un, pacēlis acis uz debesīm, pateicās un lauza maizes un deva saviem mācekļiem, lai viņi liktu tiem priekšā, un arī tās divi zivis viņš visiem sadalīja. Un visi paēda un bija sāti. Un tie salasīja divpadsmit pilnus grozus ar maizes gabaliem, un paēdušo bija ap pieci tūkstoši vīru." (Mk. 6:39–44).
"Skaidri iezīmējas maizes kā dzīvības avota, dalīšanās avota un ticības avota loma. Tomēr vēlos vērst uzmanību uz vienu būtisku niansi. Jēzus saviem mācekļiem dalīja arī zivis, un jebkuram fitnesa entuziastam ir skaidrs, ka maize, jo īpaši čabatās izmantotā baltmaize, nav pats efektīvākais veids, kā piestumt puncīti pilnu ar vērtīgām kalorijām, īpaši, ja pa rokai ir arī branga zivs. Tādā gadījumā vietā būs jautājums: kāpēc publisku nopēlumu neizpelnās daudzkabatu kamuflāžas vestēs tērptie maizes guzu īpašnieki, kuri laivās lepni pozē ar trofejas zivi, kuru reizēm nemaz negrasās patērēt uzturā? Manuprāt, te mēs secīgi nonākam pie trešā un pēdējā ekskursa vēsturē – atšķirībā no zivs maize ir ilgstoša cilvēka darba rezultāts, tādējādi piešķirot tai indivīda, ģimenes, galu galā civilizācijas sasniegumu simbolisko vērtību. Ievilkt kājas maizes čībās, dažuprāt, ir uzspļaut darbam un ņirgāties par badacietējiem," pieļauj K. Āls un secina, ka ir labs pamats uzskatīt – svētumu determinējošais faktors, kā rādās, ir forma, nevis būtība. Pretējā gadījumā nikniem piketiem vajadzētu būt pie katra pamatskolas rudens ražas tirdziņa, kur tāda paša smaga darba rezultāts – kabači, burkāni, kāļi un kartupeļi – ir pārtapuši nevienam nevajadzīgās, ar zobu bakstāmajiem saspraustās abominācijās, kas pēc dienas pūs atkritumu kastē pie skolas. "Visticamāk, sociālajā eksperimentā izmantotās maizes čības notiesāja putni vai zivis," noslēgumā piebilda K. Āls.
P.S. Šī versija tapa, autoram gaidot nejēdzīgi garā rindā traumpunktā pēc paslīdēšanas uz marmora grīdas steiku flip-flopos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
