Klusie šļaksti, airiem lēnām grimstot un ceļoties ārā no ūdens, bija skaļākās skaņas šajā vietā. Drēgnā aprīļa naktī pāri Daugavai slīdēja kanoe ar trīs vīriem tajā. Priekšējais un aizmugurējais airēja, bet vidējais kaut ko ņēmās pa brezenta mugursomu. Visi trīs bija tērpušies tumšos hidrotērpos, kam uz pleca Māras krusta un ugunskrusta emblēma. Mugursomā bija sprāgstvielas. Ir īstais brīdis. Šoreiz viss izdosies.
Kanoe ieslīdēja Āgenskalna līcī un pieturēja pie Mārupītes ietekas. Tālāk airēt bija pārāk riskanti – pilsēta dusēja un bija tukša, taču kāds vēlīns gājējs tomēr bija risks, ko šoreiz nevarēja atļauties. Visam bija jānorit perfekti. 25 gadus senās kļūdas netiks atkārtotas. Tālāk ceļu augšup pa Mārupīti trīs ēnas turpināja snorkelējot. Katram vīram bija līdzi mugursoma ar pērkondārdiem, kam beidzot jāsagrauj okupācijas simbols, šis betona kauna stabs. Ūdens bija tā nedaudz virs ceļgaliem, tāpēc snorkelēšana drīzāk bija neveikla rāpošana ūdenī. “Klau, Igor, bet varbūt ejam pa krastu? Stabs, vei, jau tur redzams, un apkārt nevienu nemana!” pie Slokas ielas caurtekas ierosināja viena no ēnām. “Muti, kareivi! Mums jābūt taktiskiem, naidnieks ir visur!” nošņāca uzrunātais. “Bet, Igor, ja mēs nebūtu saģērbušies tajās hidrās, mēs izskatītos vienkārši pēc trim čaļiem ar mugurenēm un varētu iet pa ietvi, neradot nekādas aizdomas,” čīkstulis nelikās mierā. Igors viņam veltīja skatienu, kas spētu izkausēt caurumu T-90 bruņās, tad, vairs ne vārda neteicis, turpināja šļakāties uz priekšu pa seklo ūdeni. Abi pārējie nopūtās un sekoja.
