"Kā tur bija ar nodokļiem?" es nevainīgi apjautājos. "Kaut kāda daļa esot VIDam jāieskaita, vai ne?". Tik skaļi un sulīgi smiekli nebija dzirdēti pat Jāņa Skuteļa izrādēs. Smiekli norima tikpat pēkšņi kā sākušies, kad visi klātesošie aptvēra, ka es nejokoju. "Nomaksā, nevis nemaksā," atmiņa piespēlēja televīzijā dzirdētos saukļus.
"Tu gadījumā neesi līmi saelpojies?", Ojārs izrādīja patiesu uztraukumu. "Varbūt šķīdinātāja burkai nav vāciņš virsū?", viņš nopētīja apkārtni. "Kas tev lēcies?" Galu galā viņš paraustīja plecus, atmeta ar roku un teica, lai es darot kā gribu, tikai viņu šai lietā neiepinot.
Es aizbraucu mājās, kur mani jau sagaidīja norūpējušies vecāki. "Dēls, mums vajag parunāt", tēvs šādus vārdus nebija teicis kopš vidusskolas. "Kas jums tur notika ar Ojāru? Bračka zvanīja un izklausījās dikti vīlies. Kas tev aiz ādas, Pavļik?" Man ne uzreiz pieleca, ka runa ir par nodokļu jautājumu. Galu galā, es tēvam paskaidroju savu redzējumu.
"Pag, tu taču esi pieskaitāms?" vaicāja tēvs. "Tev taču ir tiesības vadīt transportlīdzekli, tev ir augstākā izglītība, tu lasi grāmatas, skaties ziņas?", viņš turpināja. "Kad tu ēd, tu spēj noturēt rokā nazīti un dakšiņu, ar kuriem tu griez kotleti, nevis savu plaukstu?" Nu jā, es taisnojos, bet es apzinos, ka no nodokļiem tiek veidots valsts budžets, no kura ir labums mums visiem. Valsts tērēs naudu aizsardzībai, izglītībai, medicīnai, kultūrai. Arī bēgļu integrācijai.
"Nolādētais liberasts!", tēvs iesaucās. "Māt, sauc ātros!" Māte, slaucīdama asaras, aizsteidzās uz virtuvi.
Ātrās palīdzības ekipāža ieradās pēc nepilnām 10 minūtēm. Tēvs ar dakteri kādu brīdi bubināja koridorā, tad dakteris viens pats ienāca istabā. "Nu, kā jūties, jauno cilvēk?", dakteris izskatījās labsirdīgs un draudzīgs. Es viņam paskaidroju, ka sakārtota nodokļu sistēma ir neatņemama tiesiskas valsts pazīme. "Nu, bet protams", dakteris pilnībā dalīja manus uzskatus. "Nodokļi, budžets, labklājība, armija, zinātne, tas viss ir saistīts", viņš teica. "Šādi uzskati neprasa medicīnisku iejaukšanos. Kamdēļ tad tavi vecāki kavē mūsu ekipāžas darbu?", ārsts uzdeva jautājumu un mērīja man pulsu.
"Es palīdzēju onkulim ar remontu. Šis man samaksāja algu. Es gribu samaksāt nodokļus", es skaidroju. Ārsts pataustīja manu pieri, tad iedeva termometru. "Protams, protams, bet ne jau vienmēr ir jābūt tādam burta kalpam. Parādi mēli. Visām instrukcijām tāpat neizsekosi. Tu makšķerē?", viņš mainīja sarunas tematu. "Bet vai makšķerēšanas licence tev ir". "Ir", es godīgi atbildēju. "Vai tu vienmēr nopīkstini e-talonu?", dakteris nerimās. "Vai tu vienmēr šķērso ielu tikai pie zaļās gaismas? Arī kājām ejot? Vai tu piedalies pašvaldību un Saeimas vēlēšanas? Un Eiropas Parlamenta vēlēšanās? Vai tu vienmēr pieprasi čeku? Arī tirgū? Vai tu vienmēr izmet gružus miskastē un mazgā rokas pēc tualetes?"
"Jā, vienmēr", es lepni atbildēju.
"Viss kārtībā, neraizējies, būs labi", dakteris izvilka telefonu un piezvanīja, kā es vēlāk sapratu, ātrās palīdzības mašīnas šoferim - "Jegor, ienāc, lūdzu". Pavērsies pret mani viņš teica, "tu tikai neuztraucies, mēs tagad nedaudz pavizināsimies, brauksim ar lielu mašīnu, bi-bī, ar taurēm, uī-uī, būs interesanti."
Es nepaguvu saprast, kāpēc dakteris runā ar mani kā ar mazu bērnu, kad istabā kā viesulis ienesās dūšīgs vīrs, ievilka man ar dūri pa saules pinumu un palīdzēja uzvilkt brezenta kreklu, kura garās piedurknes tika sasietas man aiz muguras.
"Uz Tvaika ielu", dakteris paskaidroja maniem vecākiem. "Kādu nedēļu pagulēs, možka nāks pie prāta, mēs jums uzzvanīsim."