Šmurgulības un paviršības kulta aktualizēšanā vainoju Mārtiņu Sirmo. Tieši līdz ar viņa nonākšanu prožektoru gaismā raidījumā "Sirmā ēdienkaratē" uz šķīvja uzsviesta nosvīdusi sardele un pāri pārlikta nemazgāta salātlapa pēkšņi sāka skaitīties pavārmākslas meistardarbs. Par laimi visai latviešu tautai jau daudzus gadus "Sirmā ēdienkaratē" uzņemšana ir pārtraukta. Tā vietā sekoja "Sirmais. Kulta ēdieni", kurā haltūru meistars skatītājus iepazīstināja ar dažādajos ceļojumu galamērķos sastopamajiem gardumiem. Diemžēl arī šinī raidījumā es sastapu nulli estētikas. Protams, ir interesanti izzināt Meksikas, Norvēģijas vai Beļģijas virtuvi, tomēr man nav ne mazākās vēlēšanās skatīties Sirmā rijamcauruma tuvplānu, kurā viņš stūķē greipfrūtu, sulai šķīstot līdz pat monouzacij un pilot pār zodu.
Man nav dusmu pret Mārtiņu Sirmo personīgi. Uzskatu, ka viņš ir laikmeta upuris - ja ne Sirmais, mums būtu kāds cits, kurš mēģinātu iestāstīt, ka slikti strādāt ir stilīgi. Ja nu es kaut ko izjūtu pret viņu, tad tā ir tikai līdzjūtība, ka viņš ir kļuvis par karogu, kas plīvo valdošajos šmurgulības vējos. Priecājos vien par to, ka, kopš Sirmais ir pazudis no TV ekrāniem un pievērsies restorānu menedžēšanai, viņam vismaz vairs nav jādara tas, kas viņam tik ļoti vienmēr ir riebies - ēst gatavošana.
Sirmais kā viedokļa līderis noteiktam hipsteru lokam, ir iedvesmojis zināmu sabiedrības daļu izvirzīt niecīgas prasības pret sava darba kvalitāti un lepoties ar paviršību, tomēr problēma nav tikai fiksīšu minējos. Kā jau iepriekš minēju, Sirmais ir tikai šī brīža izpausme daudz dziļākai darba tikuma krīzei. Manuprāt, fundamentālā haltūrēšanas un šmurgulības tradīcija nāk no padomju laikiem, kad cilvēks varēja iet uz darbu un nestrādāt vai arī strādāt slikti, ražot brāķi un neuztraukties par atlaišanu, jo tā bija vispārpieņemta prakse. Latvijai atgūstot neatkarību un sabrūkot plānveida ekonomikai, vecie niķi nekur nepazuda, bet tie bija jāpieklusina, jo tirgus ekonomikas apstākļos darba devēji izvēlējās ražīgus un spējīgus darbiniekus. Mežonīgajos deviņdesmitajos kapitālistiskā sistēma skarbi samina adaptēties nespējīgo galošu rūpnīcu planktonu. Diemžēl veci ieradumi mirst lēni un pilnībā tos iznīdēt neizdevās. Dzīves līmenim pamazām augot, divtūkstošajos gados šmurgulība atkal pacēla no dubļiem savu pretīgo viepli, lai atgrieztos ar jaunu lozungu: "Darīt sūdīgi - tas ir stilīgi!"
Līdzīgas pārdomas mani piemeklē arī tanīs reizēs, kad televīzijā rāda kārtējo pensionāru federācijas saietu, kurā pensiju izmaksām tiek pieprasītas arvien lielākas un lielākas summas no valsts budžeta. Nenoliedzot, ka sabiedrībai būtu jārūpējas par tiem, kuri vairs sevi paši apgādāt nespēj, man tomēr kaut kur prātā klusa balstiņa uzdod jautājumu: vai tiešām neefektīvā LPSR naglu cehā 60 nodzerti gadi ir jāpozicionē kā upuris, ko mūsdienu paaudze pienācīgi nenovērtē un nespēs gana dāsni atalgot, lai vai cik daudz citām sfērām atņemtus līdzekļus tam nenovirzītu.
Bet labi, "liksim omi mierā"... Piemēra pēc iedomāsimies ar Vecrīgas baristām un pop-up restorāniem pilnīgi nesaistītu sfēru. Iztēlosimies, ka tev, mans apmulsušais lasītāj, būtu nepieciešams izremontēt vannas istabu. Varu derēt, ka četros no pieciem gadījumiem noflīzēts būtu ne tikai šķībi un uz slikti sagatavotas virsmas, bet arī pie darba nodošanas "meistara" seja starotu lepnā uzpūtībā par savu izcilību.
Tagad iztēlosimies situāciju, kas piemeklē biežāk - doma vien par autoservisa apmeklējumu daudziem liek sāpīgu atmiņu iespaidā saviebt seju. Ja man kāds maksātu vienu eiro par katru reizi, kad autoservisā kaut kas ir nočakarēts, iekasēta samaksa par neizdarītu darbu, sasmērēts vai piepīpēts salons vai citādi pavirši izdarīts darbs, es būtu bagāts cilvēks un man nebūtu jāpiepelnās, skribelējot "Delfi".
Dzirdu daudzus lasītājus sakām: "Tev taisnība, bet ko lai dara?" Pirmkārt, pirms uzsāc kādu darbu, pavaicā pats sev: "Vai es esmu nožēlojams purgātājs un šmulis, kam nav pašcieņas un darba tikuma?" Protams, atbilde būs "nē!" un tas tev palīdzēs kvalitatīvāk un uzcītīgāk paveikt iecerēto. Otrkārt, pie darba pabeigšanas, atkāpies pāris soļus un novērtē, vai tas ir absolūti labākais uz ko esi spējīgs. Ja pamani kļūdas, centies tās ja ne izlabot šinī, tad vismaz nepieļaut nākamajā darbā. Tavs labākais ieguldījums cīņā pret paviršību un šmurgulību, ir nekļūt par vienu no viņiem.