Cehs.lv: Lauku skolu likvidācija - Latvijas glābiņš
Foto: Cehs.lv kolāža

Atsaucot atmiņā bērnības vasaras, kad ciemojos pie lauku radiem, prātā nāk lepnums, ar kādu viņi dižojās pilsētnieku priekšā. "Es jau kopš piecu gadu vecuma ganīju cūkas," pūšot man sejā paradontīta piesmirdinātu elpu, pukstēja attāla radu večiņa. "Kad es gāju ganos, mēs kājas sildījām govs pļekās," vectēva brālis lielījās, norādot uz manu vārgulību un izlutinātību. Toreiz viņiem izdevās sasniegt savu mērķi, un es patiešām jutos kā mīkstpēdiņš - pilsētnieks, kurš neko nejēdz no patiesās dzīves.

Bet tagad patīsim laiku desmit gadus uz priekšu. Kad paralēli studijām biju sācis arī strādāt, ar lielu sajūsmu un entuziasmu iegādājos savu pirmo auto. Tas bija vairākus gadus vecs "Ford Focus" ar nelielu noskrējienu, bet neskaidru vēsturi un iepriekš sists tik stipri, ka rāmis joprojām bija šķībs, riepas dila nevienmērīgi, lietus laikā salonā nāca ūdens, bet radio ķēra tikai LR2. Toreiz nekas no tā nebija svarīgi – galvenais, ka savs autiņš un tā sniegtā neatkarības un vīrišķības sajūta.

Kā jau tipisks pirmā auto prieka pārņemts jaunais šoferis, vēlējos savā sajūsmā dalīties, tāpēc mēdzu ņemt stopētājus. Jāatzīst, ka ne vienmēr sarunas starp mums izvērtās tik raiti, kā gribētos, tomēr tas bija labāk nekā braukt klusumā. LR2 toreiz uzskatīju un joprojām uzskatu par tādu atkritumu, ka labāk klausītos mirstošu kucēnu gaudās, nekā ļautu šlāgeriem izvarot savas smadzenes.

Lūzums manā attieksmē pret lauciniekiem iestājās, kad bērnības atmiņām pievienojās zīmīga saruna ar kādu stopētāju. Biju uzņēmis mašīnā aptuveni divdesmit gadus jaunu meiteni. Mēs bijām pusceļā uz Grobiņu, kad mūsu saruna apsīka.

Cenšoties izbēgt no neveiklā klusuma, ieminējos: - "Varētu jau ieslēgt radio, bet man ķer tikai LR2 un tas diemžēl ir tāds sū…"

- "Ja? Man gan ļoti patīk, es bieži klausos!" acīm spoži iemirdzoties, mani pārtrauca blondā galva.

Tanī brīdī piedzīvoju sāpīgu apjausmu, ka starp lauciniekiem un pilsētniekiem tomēr ir nepārvarama plaisa. Mūsu nodarbošanās, mērķi un vērtības ir ļoti dažādas un bieži pat pretējas. Kamēr mani lauku radi leposies, ka pavadījuši bērnību burtiski dzīvojot starp cūkām, noziedušies ar lopu fekālijām un pieaugot apmierinās savu tieksmi pēc kultūras, ņukājot iekšā debilizējošu šlāgeri, tikmēr mums labāk gluži vienkārši nesatikties.

Tieši tāpēc valsts vēlme visus apvienot vienotā izglītības sistēmā ar vienādu izglītības kvalitāti ir utopiska. Inga Sprinģe ir nenoliedzami talantīga un profesionāla žurnāliste, tomēr viņas pētījums, ka lauku skolās izglītības kvalitāte atpaliek, bija haltūra. Haltūra, jo pētījuma iznākums taču bija acīmredzams pašā sākumā. Tikpat jēgpilni būtu pētīt, kādā krāsā ir zāle vai kurš pirksts ir garākais.

Risinājums, lai arī sāpīgs, ir tikai viens. Lauku skolas ir jālikvidē, spējīgākajiem pasniedzējiem jāpiedāvā darba vietas pilsētu skolās, bet pārējie jāatlaiž. Uz atlaisto rēķina radītais līdzekļu ietaupījums jāizmanto, lai celtu algas nozarē. Likvidēto skolu ēkās valsts un privātās partnerības ietvaros jāizveido treniņu kūtis, kurās lauku bērniem būs iespēja praktizēties saskarsmē ar cūkām un stāvēšanā mēslos, skanot LR2.

Rezultātā iegūs visi. Laucinieki jau no mazotnes apgūs tālākajā dzīvē noderīgas prasmes, kā arī iegūs materiālu, ar ko lepoties vecumdienās, bet pilsētnieki vairs nebūs spiesti klausīties aizvainotās "mēs a' saviem katpeļiem jūs visus uztur'!" tipa žēlabās un varēs netraucēti veidot akadēmisko karjeru, baudīt kultūru un attīstīt uzņēmējdarbību.

Source

Tags

Cehs.lv
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form