Mans izlaidums pienāca ātri un negaidīti. Sasteigts, saspiests pasākums augstskolas aktu zālē, rektora sirsnīga, bet banāla uzruna un mazliet sentimentāls kodiens ar kursa biedriem. Un es domīgi turu rokās zaļus vākus, kuros atrodas akreditētas augstskolas sociālo zinātņu fakultātes diploms, kurā minētās studiju programmas nosaukums beidzas ar "loģija". Bija jāsāk meklēt darbs, lai varētu sevi izpestīt no studiju kredītu saistību sloga.
Par laimi, darbs nebija ilgi jāmeklē. Tēvs pacēla gadu laikā iekrātos sakarus un iekārtoja mani tīri siltā vietā – būvmateriālu veikalā, kura darbinieki nēsā sarkanus džemperus. Pēc neilgas apmācības es smaidīdams piedāvāju apmeklētājiem savu palīdzību. Protams, augstskolā iegūtās zināšanas man lieti noderēja.
Es pazīstu cilvēku vajadzības un redzu viņu iespējas. Piemēram, atnāk pieticīgi ģērbies vīrietis un vēlas nopirkt dēļus, lai taupības nolūkos pašrocīgi veiktu sētas remontu. Es pielieku visas pūles, lai viņš aizietu no veikala,kā jaudīga Bosch bezvadu urbja īpašnieks. Atnāk čalis, lai ar atlaidi nopirktu auto šampūnu, mans pienākums ir pārliecināt viņu par Karcher iekārtas iegādes nepieciešamību. Nu, ja ne Karcher, tad vismaz īpašo lupatiņu komplektiņu, jo viņš taču nedomā mazgāt savu auto, ziepējot to ar vecu maiku, vai ne? Moderna (lasi – vientuļa) māmiņa grib pašrocīgi izkrāsot bērnistabas durvis un palodzi. Man jāpaskaidro, ka parastās krāsas satur feniltrotilu, kancerfatāli un leikēmijfosfātu (es varu bez gala izdomāt šādus nosaukumus), taču mūsu veikalā ir pieejamas arī videi draudzīgas eko krāsas. Dārgi. Šad un tad ierodas kāds hipsterveidīgs jaunietis tā ap trīsdesmit, kurš salasījies tumblierus vēlas pašrocīgi pagatavot mēbeles, izmantojot lietotas koka paletes. Lūdzu. Te jums būs Bosch urbis, te eko krāsas, un te – Karcher tīrīšanas līdzeklis. Ak jā, paletes, tās ir samestas izgāztuvē, uzreiz aiz galvenās ēkas, varat paņemt dažas.
Bet ir viena apmeklētāju suga, kura līdz šim ir izvairījusies no maniem padomiem. Profesionāļi. Vīri notraipītos kombinezonos, kuri smagiem soļiem slāj gar ailēm, iepērk preci vairumā un retu reizi saskaņo iepirkumus ar līdzi paņemtu sarakstiņu. Lielākoties visu jau zina no galvas. Viņi visu mēra kubikmetros, centneros un tonnās. Nedz es viņus interesēju, nedz viņi mani. Tā bija līdz brīdim, kamēr kādu dienu viens tāds strādnieks mani apturēja aiz piedurknes un nesasveicinoties pajautāja: "Kur atrodas kļijonka?" Es, protams, paskaidroju, ka tādas preces pie mums nav. Tika pasaukts veikala pārzinis. Uzklausījis pircēju, viņš dusmīgi man paskaidroja, ka "kļijonka" ir celtniecības plēve un man, nu noteikti, to jau vajadzēja iemācīties. Kā nākamo pircējs pieprasīja "špakļovku" un "morilku". Es pasmējos un teicu, ka tādas mums nav, taču, ja nepieciešams, varu piedāvāt špakteli un beici. Veikala pārzinis pat nepasmaidīja.
Vārdu sakot, es joprojām domāju, kā atmaksāt studiju kredītu, un meklēju darbu, bet pusdienu pārtraukumos izgudroju Latvijas augstskolām piemērotākus saukļus:
"Vēlies nopirkt gandrīz augstskolas diplomu? Nāc uz Turību!"
"Augstskolu diplomu Opelis – LU."
"Tu nevari pateikt LuLu Pica, nepasakot LU!"
"Alberta koledža - es dziļi sirdī jau esmu atmetis sev ar roku."
"Vidzemes augstskola. Visi četri absolventi bija apmierināti."
"Mākslas akadēmija - vismaz 3 gadus centies panākt, lai draugi tevi uztver nopietni."
"LU Ģeogrāfi. Neregulāri ienākumi TV viktorīnās."
"RTU - pirms ēšanas mēs no roltoniem uzbūvējam tiltu."
"Nevari iestāties normālā augstskolā? Arī par maksu ne? Nāc uz EIHSEBA!"
"Ekonomikas un kultūras augstskola - piesakies un laimē tosteri!"
"Vajaga diploms? SPPA!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
