Agrā 2016. gada pavasarī saskrējos ar bijušo klasesbiedru Mārci (vārds anonimitātes nolūkos mainīts no Mairis). Vidusskolā Mair... Mārcis bija normāls čuvaks. Mēs kopā gājām uz bufeti un ņēmām vienu standartu – frī kartupeļus, karbonādi un kečupu vai krējumu. Ja kāds no mums mēģināja kaut kam iekrāt no pusdiennaudām, tad garajā starpbrīdī skrējām uz tuvējo beķereju pēc siera bulciņām. Bija skaidrs, ka siers uz tām bija tikpat nosacīts jēdziens kā "stabils atalgojums" Latvijas hokeja izlases trenera vakances aprakstā, taču baltmaizes klucis bija gana pamatīgs, lai līdz stundu beigām aizsistu vēderu, kā arī veiksmīgi pietuvotos disku pleijera iegādei un kuņģa čūlai.
Pa šiem gadiem Mārča dzīvē kaut kas bija noticis – kad pēc daudziem neredzēšanās gadiem piedāvāju ieskriet uz kādu burgeri, viņš atteica, ka būs grūti, jo tagad ir kļuvis par vegānu. Līdzīgi kā jautājumos par homoseksuālismu, man ir absolūti un pilnīgi vienalga, ko citi cilvēki sev bāž mutē, tāpēc es piedāvāju viņam izvēlēties pasēdēšanas vietiņu. Neesmu aizspriedumains un labprāt pamēģinu kaut ko jaunu (šis gan attiecas tikai uz gastronomiskajiem jautājumiem).
Mairis izvēlējās kādu netālu esošo restorānu, kurā, nu, točna ir ļoti fantastiski vegānie salāti. Par spīti tam, ka nesen ziņās biju lasījis par iestādes slikto slavu, devāmies turp. Kaut arī realitātē mani interesēja, vai tā bija taisnība, ka viņš kādā klases vakarā nolaida ar angļu valodas praktikanti-skolotāju, pieklājības pēc vispirms apvaicājos par spirituālo ceļu līdz vegānismam.
Pilnīgi negaidīti viņa resnā zarna samainījās vietām ar rīkli, no mutes birstot verbālajai caurejai par to, cik neētiska ir olu atņemšana vistām un piena atņemšana govīm. Ja sākotnēji es centos izsekot domai, tad pie punkta, kurā viņš skaidroja, kā sabiedrība un ķirzakcilvēki ir sazvērējušies, lai apspiestu vegānus, es aizdomājos par svarīgākām lietām – ja jau viņam rīkle un resnā zarna ir samainījusies vietām, tad tos tikko atnestos salātus nevajadzētu pa taisno viņam pakaļā sabāzt? Brīžiem šķita, ka rieksti viņa ēdienā būtu mazāk kaitinošs sarunu biedrs, Mairim man atgādinot absolūti katru stereotipu, ko esmu dzirdējis par vegāniem.
Ātri pārlapojot dažādus vegānu materiālus, es nekur neatradu teikumu "atsakoties no dzīvnieku pasaules produktiem, tev ir jādara tieši tas pats, ko dara jebkurš elektrisko cigarešu lietotājs – jābāž visiem tas sejā." Man bija pilnīgi vienalga par Mārča un viņa vegānu-klana pārtikas patēriņa paradumiem, taču man nebija vienalga par to, ka viņš ir lohs, un neko citu kā vegānismu es vainot tajā nespēju.
Ir pagājis teju pusgads un neveiksmīgo atkalredzēšanās pieredzi biju veiksmīgi aizmirsis, savukārt Mārci no čomu listes pārcēlies uz pavirši sveicināmo cilvēku sarakstu. Tomēr manu ikdienas rutīnu nopauzēja feisbukā pamanīta ziņa – restorāns, kurā Mārcis gardu muti abām rokām stūķēja savā žoklī dārzeņus, veģetāriešu ēdieniem pievieno vistas buljonu.
Kad mana histēriskā smieklu lēkme, kas vijās ar uzvaras sajūtu, bija veiksmīgi pārgājusi, sāku izdarīt secinājumus. Iespējams, iemesls, kāpēc "Gan Bei" salāti Mār... Mair... Mārcim tik ļoti gāja pie sirds, bija apslēpts tajā, ka paralēli lakstiem un riekstiem viņš tomēr sajuta arī kādu īstu garšu, kas lika klasesbiedram, kuru es agrāk pazinu, sajūsmā gavilēt.