Līdz stereotipiskai reklāmas attēlu ģimenei mums pietrūka tikai bērns. Populārā uzskata dēļ, ka bērns ir ģimenes lielākā laime, mēs pārtraucām lietot kontracepciju, un ilgi nebija jāgaida, kad mana mīļotā piezvanīja un teica vārdus, kurus es nekad neaizmirsīšu un, kas iezīmēja notikumu virkni, kas izmainīja manu dzīvi līdz nepazīšanai: "man šķiet, ka es esmu stāvoklī!" Tikko mēs bijām saņēmuši apstiprinājumu grūtniecībai, mēs uzaicinājām abu vecākus uz restorānu, lai paziņotu lielos jaunumus.
Šeit viss sāka iet lejup. Ja mūsu mātes, asarām acīs, priecājās par gaidāmo mazbērnu, mūsu tēviem ieslēdzās pavisam cits domāšanas režīms – mums bija jāizlemj kāzu datums! Par kāzām īpaši iestājās Reinas tēvs, ko var saprast. Es tomēr guļu ar viņa meitu, un tas nozīmēja, ka es nekad nebūšu viņa draugs. Viņš gribēja ātrāk leģitimizēt mazbērna ģimeni, lai nepiedzimtu bastards. Mans tēvs, šķiet, vairāk baidījās, ka manas un Reinas attiecības varētu izjukt bez laulību "līmes".
Ap piekto nedēļu Reinai sākās rīta nelabumi un izrādījās, ka nelabumiem ar rītiem ir kopīgs tikai tas, ka slikta dūša ir arī no rītiem, bet ar tiem nebeidzās. Slikta dūša, vemšana un bezspēks mocīja Reinu 24 stundas diennaktī, un ieilga krietni aiz divdesmitās nedēļas. Šie nelabumi bija tik spēcīgi, ka Reina sāka zaudēt svaru. Manu prieku un mīlestību sāka nomainīt žēlums. Žēlums noraudzīties, cik ļoti mokās šī skaistā un brīnišķīgā būtne. Līdz ar pašsajūtu Reinai pasliktinājās arī garastāvoklis, apsīka dzīvesprieks un pacietība, mēs sākām strīdēties ne tikai par plānojamajām kāzām, bet pat par jebkuru ikdienišķu sīkumu. Ap šo laiku man izveidojās priekšstats, ka šis embrijs viņā nav dabas brīnums, bet drīzāk parazīts, kas no viņas lēnām izsūc dzīvību.
Mūsu kāzas bija glītas, bet vienkāršas. Tuvākie draugi un radinieki, dzimtsarakstu nodaļa, glauns auto, tilti, citu auto taurēšana un bankets. Lai arī Reina to neatzīst, zinu, ka sirdī viņa bija sapņojusi par vērienīgākām kāzām un romantisku medus mēnesi kādā skaistā Eiropas pilsētā, taču grūtniecības dēļ diemžēl viņa nevarēja ceļot.
Dzemdības nebija vieglas, bet bez nopietnām komplikācijām. Nedaudz vairāk nekā pirms desmit gadiem laulātā ģimenē piedzima Reinholds, šis mazais sūds, un īstā elle varēja sākties. Zīdaiņu raudāšana ir drausmīgāka par velnu balsīm, kas sauc dvēseles uz elli. Tie pamodina sekundes laikā un neaizveras, lai ko tu arī darītu. Man šķita, ka nedēļa pirms diplomdarba nodošanas ir grūta, bet tas nav salīdzināms ar miega badu vesela gada garumā pēc bērna piedzimšanas. Kad tev ir divas un vairāk reizes nakts vidū jāmostas, lai barotu, mainītu pamperus, vai lai uķinātu to mazo mūdzi, kas ir izdomājis pamosties, lai papinkšķētu, tev sāk prātā nākt diezgan sliktas domas, piemēram, ka varētu viņu sapurināt, nolamāt, atstāt viņu glābējsilītē, vai pat nomest zemē, jebko, lai tikai viņš aizvērtos un ļautu vienu nakti izgulēties.
Aptuveni pēc gada mums sāka atgriezties nakts miers, taču bērns atrada citus veidus, kā padarīt mūsu ikdienu nepanesamu. Veidus, kas mums nekad nebūtu ienākuši prātā, piemēram, sadzīves ķīmijas un elektroierīču padarīšana viņam nepieejama, kas nebūt nav viegli, jo tas mazais rakņājas pa visurieni, visur cenšas ielīst un visu pagaršot. Dārziņa atrašana arī sagādāja ne vienu vien migrēnu, t.i. kamēr lolojām ilūziju atrast vietu dārziņā bez pazīšanās vai kukuļdošanas.
"Kāpēc?" fāze bija no manas puses gaidīta, jo man šķita, ka spēšu tik labi izskaidrot viņam tik nepazīstamo pasauli, un ka spēšu iztikt bez tāda vārda kā "nedrīkst". Manā plānā bija tikai viena kļūda – nebiju iedomājies, ka tas mazais cilvēks varētu būt pārāk stulbs, lai saprastu ko viņam stāsta. Dārziņš un vēlāk skola stipri sakropļoja ģimenes budžetu, jo viņam ne tikai vajadzēja mācībām nepieciešamās preces, bet tur sākās statusu cīņas. Nevienam citam bērnam nedrīkstēja būt foršāka, dārgāka rotaļlieta, kas nostādīja mūs dilemmas priekšā – vai nopirkt sīkajam egomaniakam viņa kāroto štruntu, vai samierināties ar kārtējo pinkšķēšanas šalti. Pērt gribējās, tomēr atturējos, jo šķita, ka ja sākšu, tad būs grūti apstāties.
Te nu mēs ar Reinu esam, nedaudz sabojātu veselību, zaudējuši visus lielos sapņus, mūsu kvēlā mīlestība ir transformējusies drīzāk par tādu kā ciešu draudzību, kāda ir izveidojusies starp cilvēkiem, kas kopā ir pārdzīvojuši traumatiskus atgadījumus, piemēram, ieslodzījumu koncentrācijas nometnēs.
Reina tā arī neatguva pirms grūtniecības figūru un mierinājumu viņa centās rast ezotēriskajā literatūrā un sirsniņām pie klišejiskajām bildēm Instagramā. Man, savukārt, liels paldies jāsaka alkoholam un Anatolija Kreipāna balsij, jo bez tiem nebūtu izturējis šos desmit gadus. Mums vēl ir cerība uz medusmēnesi un pilnvērtīgu dzīvi, bet jāpagaida, kamēr Reinholds atradīs kādu jaunu meiteni, ar kuru sabojāt savas dzīves.