'Cehs.lv': No kā visvairāk baidās latvietis

Tra-ta-ta-ta-ta-ta-ta! Tra-ta-ta-ta-ta! "Vācieties, komunistu maitas, vācieties vai sprāgstiet nost!" asinīm pulsējot deniņos, auroja nacionālo partizānu grupas vadonis ar iesauku Steķis, tukšodams meža masīvu ķemmējošo kāgēbešņiku ķēdes virzienā jau trešo Špagina mašīnpistoles "bunduli".

Adrenalīns bija aizmēzis visas sāpes – Steķis nejuta ne sāpes cauršautajā augšdelmā, ne bailes milzīgā pārspēka priekšā. Viņš bija diezgan drošs, ka beigas šai dienai nesagaidīs, taču šineļa ķešā bija noglabājis pēdējo Ziemassvētku dāvanu čekistu suņiem. RG-42. Atvadas ar blīkšķi. Tas sildīja sirdi un deva Steķim spēku turpināt kauju arī pēc tam, kad otra lode sadragāja viņa plecu. Taču vai Steķis būtu cīnījies arvien tikpat nikni, ja zinātu, ka daudzus gadu desmitus vēlāk viņa gandrīz vārdabrālis piesmies visu, kas latvietim svēts klusajā Ziemsvētku apceres laikā? Vai Steķis būtu izcietis trīs gadus mežos, ja zinātu, ka viņa vārdam līdzīgā deminutīvā sarunvalodā sauks benzīntanku un hotdogu ēstūzi? Un kas vispār ir hotdogs, Steķis brīnītos. Izklausās pēc kaut kāda nelatviska mēsla. Ja tā ir nākotne, tad par ko es te cīnos?