"Atceros, kā pandēmijas sākumā ļaudis izkārās no logiem un dziedāja "Manu dziesmu", lai atbalstītu mediķus," atmiņās gremdējas "Cehs.lv" štata vecūksnis Kristaps Āls. "Vai atminies ziedu sirdi, ko sabiedrība dāvāja medicīnas personālam?" viņš apcerīgi lūkojas nesenā pagātnē. "30 štukas ar puķēm kā pateicība par nesavtīgo dzīvības glābšanu." Tā brīža noskaņa sabiedrībā bija savā ziņā iedvesmojoša – izmisums, nāve un grūtības, kas saliedē cilvēkus vienota ienaidnieka priekšā. Izklausās dzirdēts scenārijs?
Tas, protams, neturpinājās pārāk ilgi, jo līdz ar cilvēku ciešanām un bailēm uzradās ļautiņi, kas metās uz tām parazitēt. Gan finansiālu, gan politisku apsvērumu dēļ. Pēkšņi viena konkrēta ražotāja ūdens varēja pasargāt no infekcijas, bet konkrētu politiķu atbalstīšana nekavējoties pieliktu punktu viltotajai pandēmijai.
Dažas “Facebook” tiešraides vēlāk Kauperu un “Manu dziesmu” nomainīja kādas pārdevējas singls “Pandēmija kā tāda neeksistē”, ļaudīm ar putām lūpu kaktiņos Krastmalā, pie prezidenta pils un pie Ministru kabineta (respektīvi, visur, bet ne pie Saeimas) pieprasot vienu un to pašu – atlaist Saeimu un nekavējoties izbeigt neeksistējošo pandēmiju.
