Ik rītu, kā likums gadās pa kādai pagājušās nakts tusiņa atraugai, ar purngaliem kopā sastutēta hipstera kedu bildei un narcistiskam selfijam, kas izlaists caur trendīgāko Instagram filtru. Vienmēr, kad raugos savu paziņu sejās, kad viņi pozē pašiņbildēm, aizdomājos, ka viņu duckface bučiņā sakniebtās lūpas ārkārtīgi līdzinās mana kaķa ānusam.
Un te nu es organiski nonāku līdz šodienas tēmai, jo vismaz reizi dienā esmu spiests aplūkot arī dāsni nošārētu saucienu pēc palīdzības, kad kāds mājdzīvnieka īpašnieks kārtējo reizi ir nozaudējis savu četrkājaino draudziņu. Zem katra tamlīdzīga ieraksta rindojas desmitiem līdzjūtīgu komentāru, kuros tiek izteikta cerība uz drīzu atrašanos un sniegts emocionāls atbalsts bezatbildīgajam īpašniekam. Īpašs uzsvars uz vārdu "bezatbildīgs", jo mājdzīvnieka pazušana ir nevis kāda nepārvarama dabas stihija, bet tieši saimnieka personīgās nolaidības rezultāts. Līdz šim ne reizes neesmu lasījis, ka pie šādiem palīdzības saucieniem kāds to būtu norādījis. Nevaru gan to īpaši pārmest, jo, pat ja kāds vēlētos norādīt uz saimnieka vainu, raudulīgo līdzi jutēju armija viņu brutāli sabradātu.
Mēdz teikt, ka pāris ievieš mājdzīvnieku, lai veiktu tādu kā izmēģinājumu pirms kļūt par vecākiem. Ja tā ir taisnība, ceru, ka lielākā daļa no viņiem ir neauglīgi. "Palaidu dēlu paskraidīt pa parku, bet viņš kaut kur pazuda. Tāds īss, zilā jaciņā, brūnā cepurītē. Uz vārdiņa neklausa, jo mazs vēl – divi gadiņi. LŪDZU SHARE!" diez vai izpelnīsies līdzjūtīgu virtuālu rociņas paturēšanu un cerīgus laba vēlējumus. Tā vietā izklaidīgais vecāks var rēķināties ar pamatota sašutuma pilniem pārmetumiem un drīzu policijas un sociālo dienestu uzmanību. Visticamāk viņš kļūs arī par vakara ziņu raidījuma antivaroni.
Daudzi viegli ietekmējami cilvēki aizkustinošu sociālo tīklu ierakstu iespaidā izlemj sniegt palīdzīgu roku patversmēm un kļūt par saimnieku kucēnam. Kad pirmās sajūsmas dienas ir pagājušas, nākas sastapties ar ikdienas pastaigu rutīnu, dresūru un uzvedības problēmām, izdevumiem speciālai pārtikai, vakcinēšanai, čipošanai, utt. pamazām jaunā pasaules glābēja interese un uzmanība atslābst, suns kaut kur noklīst, bet saimnieks vēršas pie tā paša avota, kas viņam sākotnēji pasvieda ideju par mājdzīvnieku – sociālajiem tīkliem. Tajos viņš nekavējoties sacer raudulīgu ierakstu, neaizmirstot notikušo pagriezt kā no sevis neatkarīgu negadījumu, kurā pats ir īstenais upuris.
Man ir ierosinājumus, kuru vajadzētu nostiprināt normatīvajos aktos ar likuma spēku: pirms cilvēkam ir ļauts adoptēt suni, viņam vismaz trīs mēnešus ik dienas jāiztukšo zarnu saturs uz grīdas un, paņemot kālu caur maisiņu, paša siltais stienis jānogādā tuvākajā atkritumu tvertnē. Ja pēc šāda pārbaudes laika viņš joprojām uzskatīs, ka ir gatavs tādu dzīvesveidu turpināt, tad viņš tiks dzīvnieka pasē ierakstīts kā saimnieks un saņems privilēģiju nākamos padsmit gadus turpināt caur plānu plastikāta kārtiņu satvert plaukstā riekstai irdeno masu.
Nepieviliet mani - ceru pie šī raksta saņemt daudz dusmīgu "kad Delfu redakcija beidzot šos tīņu murgus vienreiz beigs publicēt!!?" komentāru. Katru reizi, kad lasu tamlīdzīgas reakcijas, zinu, ka atkal esmu trāpījis tieši mērķī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
