Tu pieliec soli, lai šis murgs ātrāk būtu galā. Pastalās (Latvijas dizaina preču veikalā par nieka 250 eiro) autās kājas, tā naskāk izņemot līkumu ap ailes stūri, uz veikala flīzētās grīdas bīstami izslīd. Seja ir skābāka par pienu, no kura pirms pāris dienām darināji un sēji Jāņu sieru. No skaļruņiem kārtējais “pļumpā-pļumpā” šlāgeris sludina, ko pālī jādara ar “vien’ sprigan’ meitiņ’ papardēs”, un meldiņš ir tik pretīgi lipīgs, ka ieķeps ausīs un galvā uz savām divām trim stundām stabili.

Tu pērc produktus, kam nav nekādas saistības ar marinētajiem kautķermeņiem plastmasas spainīšos, ko rijamcoķos vakarā stūķēs vismaz puse Latvijas. Īstos, astronomiskos saulgriežus jau sagaidīji godam un pēc tradīcijām, un tev metas šķērmi no šī komercializētā balagāna, par ko kļuvusi vasaras pilnbrieda svinēšana. Kā dainās visvairāk apdziedātie svētki kļuva par kaut ko, kas liek kaunēties par savu latvietību? Mājās sieta siera vietā uz galda ir dzeltena ķēpa plastmasas plēvē, bet saimnieka ar rūpību darītā alus, kas katru gadu citādāks un ar savu raksturu, tāpēc interesants, vietā ir bezpersoniska konveijera dzira. Kvalitāte nemainīga, garlaicīgi paredzama, bet galveno uzdevumu – piesmelt ģīmi – ļauj izpildīt.

Krietnu vīru un sievu balsīs skandinātā “Sit, Jānīti, vara bungas!” vietā ir Latvijas Radio 2 pumpiņrasā. No rīta šie pabiras ar plastmasas dakšiņu centīsies uzdurt aukstu gaļas gabalu. Divi no trim dakšiņas zariem nolūzīs, un bļodas dibenā sacietējušos taukos iestigušais kumoss tiks izķeksēts ārā ar pirkstiem. Kāda velna pēc vispār notika tā ākstīšanās ar dakšiņu. “Mēs taču esam dabas bērni, LĪGO, bļ*, LĪGO!” Pēc tam uz telefona ekrāna ar to pašu speķaino īkšķi tiks iebakstīta ziņa čomam-taksistam: “Atvd 3 kg saslik, 1 l snabi un 10 alus vienlga kadus.”