"Pārējie – varat doties." Ap garu galdu bija sasēduši astoņi Putini un viens Dmitrijs. "Es teicu, varat doties. Pazūdiet." Septiņi no Putiniem, turpinot veltīt cits citam neizpratnes pilnus skatienus, cēlās kājās un sāka šļūkt uz durvju pusi. Piecēlās arī Putins, kas sēdēja galda galā. Loģiski. Tas tik būtu viens stulbs gājiens – īsto nosēdināt svarīgākajā vietā. "Tā, tagad tikai tu un es, Ģimon," palikušais Putins paplikšķināja ar plaukstu pa krēslu sev blakus. "Nāc tuvāk." Viņa sejas krāsa atgādināja lētu doktordesu, bet konsistence kaut ko starp ķīseli un galertu.
"Kas zemē skatu dūris, nu pret sauli galvu cels," Putins pasmaidīja pirmo reizi nez cik mēnešos. "Ko?" – tā gribēja pajautāt Ģimons, bet neuzdrīkstējās. Vecajam šodien starp ausīm acīmredzami kaut kas nav labi, tāpēc labāk paklusēt un paklausīties. Viņš apsēdās uz norādītā krēsla un salika rokas plaukstu plaukstā uz galda. Centās noslēpt, ka tās nedaudz trīc. "Nāc taču tuvāk!" vēlreiz pasmaidīja Putins. "Mums jāparunā. Redzi, aci pret aci mēs varam runāt atklāti. Pats saproti, tautai vajag uzvaras, ģenerāļiem vajag tautu, kas gatava atbalstīt un sūtīt uz fronti svaigu gaļu. Kas? Brīnies?" pasmējās Putins, redzot pārsteigumu Ģimona sejā. "Bet tieši tā taču ir – gaļu. Tu to saproti, es to saprotu. Mēs neesam stulbi. Tāpēc jau sēžam te, nevis pinkšķam pie veca "Zila" kaut kādā Burjatijas miestā, pavadot uz fronti kārtējo čupu ar iesauktajiem. Nu, lūk. Ir pilnīgā pakaļā, tā teikt. Vinnijs Pūks no Pekinas mums ieročus un munīciju tomēr tā vienkārši nedos. Ja dos, tad cena būs augsta, un nezinu, vai jēga to maksāt. Burtiski mēs kļūtu par viņu vasaļiem, dabūtu vairākas desmitgades stāvus atsūkāt un zemoties. Labi, manis drīz vairs nebūs, bet tev tad nāksies to strēbt. Vai tu to gribi?" Ģimons lēni pagrozīja galvu, aizvien lūkojot saprast – Putins viņu čakarē vai tiešām demences ķirmis beidzot ir izgrauzies cauri kādam kritiskam neironu centram. "Nu, re, tā jau domāju. Jā, ienāciet," pasauca Putins pēc klauvējiena pie zāles divviru durvīm.
Pa tām galvu pabāza melnā smokingā tērpies kungs: "Drīkst?" – "Jā, nāc." Viņš telpā ieripināja ratiņus. Uz tiem bija glāzes un vīna pudele. "Noliec te, tālāk mēs paši. Ģimon, tu taču saliesi, vai ne?" – "Tieši tā, Vladimir Vladimirovič." Kad Kremļa vīnzinis bija aizgājis, Putins pasvārstīja rokā pudeli un nošmakstināja lūpas: "92. gada "Screaming Eagle Cabarnet Sauvignon". Tāda maksā tuvu pie pusmiljona, Ģimon. Iedomājies, cik daudz vāgneriešiem trūkstošo patronu mēs šovakar izdzersim, ha-ha? Starp citu, zināji, ka leģendāro amerikāņu 101. gaisa desanta divīziju tā sauc – kliedzošie ērgļi. Nu, rauj vaļā!" Putins pa galdu pastūma pudeli Medvedevam, kurš atkorķēja un ļoti rūpīgi salēja vīnu glāzēs. Tā, lai ne pile neaiztek garām. Katra maksā tūkstošus – un ne jau tāpēc, ka žēl un naudas nebūtu. Stāsts ir par attieksmi. Viņš juta, ka Putins ļoti rūpīgi vēro katru kustību.
"Nu tad – priekā!" Abi saskandināja un dzēra. Putins ilgi stāstīja par pēdējā gada notikumiem. Arī par nākšanu pie varas. Par uzvarām un gadiem, kad viņš visu Eiropu turēja aiz riekstiem saujā. Kad viņu lielvalstu samitos aplidoja un pielabinājās. Kad smaidot varēja saskandināt ar Merkeli. Draudzīgi uzsist uz pleca ASV prezidentam un pamācīt Francijas galvu. Stāstīja arī par kļūdām. Ģimons klausījās Putinā uzmanīgi, aizvien cenšoties nolasīt vēstījumus starp rindām. Taču vērotājam no malas tas izskatītos pēc vectēva, kurš, nedaudz ieķēris sūro, mazdēlam stāsta jau desmitiem reižu dzirdētus stāstus par karā pieredzēto. Mazdēlam sen ir apnicis, bet mute jātur ciet. Ja pārtrauksi, sadusmosies vēl, un tad neļaus skatīties multenes.
"...un tāpēc man ir viens vienīgs lūgums tev, Ģimon. Tas būs liels, bet man ir jāzina, vai es tev varu pilnībā uzticēties. Mēs abi saprotam, ka es esmu vecs, slims un manis drīz nebūs. Visticamāk, aiz manis rindā būsi tu. Prigožins ir bravūrīgs tagad, bet viņa "vāgners" ir pamatīgi paslānīts, un patronu viņiem nav nedz karam, nedz apvērsumam. Kadirova pajoliņi ir pārāk aizņemti ar zīmēšanos, lai spētu kaut ko saplānot. Ja rīkosies izlēmīgi, pēc manis Krievija būs tava. Un tu esi to pelnījis, tu vienmēr esi bijis lojāls," Putins runāja lēnāk, bet aizvien vēl artikulēti, ar uzsvariem visās pareizajās vietās. Šo glāzi viņš ielēja sev pats.
"Ko jūs vēlaties? Sakiet, izpildīšu, Vladimir Vladimirovič!"
"Redzi, ir diezgan droši, ka karš de facto ir zaudēts. De iure mēs vēl varēsim pastīvēties par miera līgumiem un varbūt izžmiegt kādas teritorijas sev. Vai vismaz ātrāku sankciju atcelšanu. Tas gulsies uz tevi. Pirmie gadi būs grūti. Protams, tu pasaules sabiedrības acīs neesi tāds monstrs kā es, un uz Hāgu tevi droši vien nevilks, bet tāpat attieksme būs vēsa, mazākais. Galvenais, neaizmirsti, kas tu esi un no kurienes nāc. Vara pirmajā vietā. Pēc tam viss pārējais. Tev jābūt gatavam uz visu, un tieši to mēs šobrīd pārbaudīsim. Redzi to somu? Lūk, tagad ej un uzvelc to, kas tajā atrodams."
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
