Ar ziņu par to, ka bariņš Rīgas neformāļu turpmāk vairs nevarēs piežļākt seju uz klona "Kaņepes Kultūras centra" (KKC) pagalmā izliekoties, ka "kulturāli pasēž", kamēr fonā sintiņu nenoliedzami virtuozi plinkšķina kāds pašmāju džeza avangarda talants un piešķir šai kozmei intelektuālisma auru, beidzot apjausts problēmas mērogs. Izvērstā publikācijā sabiedrisko mediju portālā tādu Rīgas kultūrvietu kā "Chomsky" un KKC slēgšana principā pasludināta par Rīgas identitātes strauju norietu. Izskanēja arī idejas, ka KKC būtu iekļaujams UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Ar to nebūs gana.
Jau virsrakstā uzdots spēcīgs jautājums – vai Rīga bez "Kaņepes", "Čomska" un "Aptiekas" vispār ir Rīga? Gluži kā Barselona bez skeiteriem, Berlīne bez tehno vai Londona bez pabiem, no kuriem pēdējo minēto kultūrvietu kopu aizsargā pat mērijas izdoti noteikumi. Bet pag' – kāda tad ir tā Rīga, kuru jāpaņem zem UNESCO gādīgā spārna? Savulaik, kad vēl nebiju pārvācies uz dzīvi dziļos laukos, itin bieži apmeklēju KKC un līdzīgas iestādes. Mēģinu nu mentāli aizceļot turp.
Es sēžu uz ļodzīgas četrkāju taburetes, un alus nepadara balansēšanu vieglāku. Allaž šādos brīžos domāju – un ja nu es sasveros pāri tai asij, kuru taburetes kājas vēl spēj turēt, un tā salūzt… cik liela ir varbūtība, ka es ar pakaļu kritienā uzvēršos uz vienas no šīm kājām? Jā, ļoti niecīga, bet noskurinājos kā toreiz, tā tagad tikai no domas vien. Es taču neesmu tāds vienīgais, kas par šo ir domājis?
