Nevajadzētu gan uzreiz kauninot uzbrukt Jūlijai, norādot, ka viņas darbības vairāk piestāvētu Putina Ziemeļkorejai vai Kima Čenuna Krievijai. Tā vietā aicinu izprast deputāti, kura, manuprāt, šādi rīkojusies, jo tikusi nelietīgi izprovocēta. Ir virkne faktoru, kas ikdienā provocē katru no mums, mudinot kļūt arvien netiklākiem.
Pirmkārt, tie ir sarunvalodā lietojami vārdi, kuriem ir saderīgas atskaņas ar netikumīgiem vārdiem. Aizliedzot šos vārdus, protams, tiks noplicināta valoda, bet varbūt tas ir upuris, ko būtu vērts nest augstāka mērķa labā? Manuprāt, mēs varam iztikt bez "malka", "virsa" vai "krampis", lai nodrošinātu mūsu bērniem un mazbērniem tikumīgu valodas vidi. Esmu pārliecināts, ka tā ir noteicošais faktors, kas izšķir vai bērns izaugs par degradētu alkoholiķi vai izcilu inženieri.
Būtu vērts nopietni apsvērt arī dažādu fallisku arhitektūras objektu un priekšmetu pārbūvi, nojaukšanu vai izņemšanu no aprites. Rīgas pilsētā īpaša problēma ir daudzie torņi, kas tik nepiedienīgi izspiedušies no pilsētas reljefa. Tikai viens piemērs: Rīgas Valsts 3. ģimnāzija atrodas tieši blakus Pētera baznīcai. Padomājiet par ietekmi, ko šis makanais izvirzījums atstāj uz skolēnu prātiem, kas ik dienas mēro ceļu tam garām no vai uz skolu. Baumo, ka reizi dienā, Saulei ieejot īpaši greizā leņķī, torņa ēna pieskaras skolas stūrim. Nav jābūt īpaši apdāvinātam, lai saprastu, ka vārdi "izvirzījums", "pieskaras" un "skola" nekādi neiet kopā. Vienīgais loģiskais risinājums: tornis ir nekavējoties jānojauc vai arī sliktākajā gadījumā baznīcas ēka jāpārvieto uz neapdzīvotu vietu ārpus pilsētas.
Diemžēl, situācija nav labāka arī skolu iekšpusē. Latvijas izglītības sistēma joprojām nav spējusi realizēt dzīvē Roberta Ķīļa rosināto pāreju uz planšetēm, tāpēc skolēni arī 2015. gadā ir spiesti domas fiksēt ar pildspalvām, kas būtībā ir mazas Pētera baznīcas torņa kopijas.
Pats savus skolas gadus esmu atstājis tālā pagātnē, bet tas nenozīmē, ka nesastopos ar līdzīgiem izaicinājumiem. Katru rītu, dodoties uz darbu, redzu tūkstošiem steidzīgu cilvēku, kuri cenšas paspēt laikā, pārvietojoties gandrīz skriešus. Problēma ir tur, ka šinī procesā viņi kājas liek ļoti plati. Ikviens normāls cilvēks plati izvērstas kājas uzskatītu par ielūgumu uzgulties, tāpēc vajadzētu likumā noteikt maksimāli pieļaujamo centimetru skaitu starp vienas kājas īkšķi un otras kājas papēdi. Galu galā, var taču no rīta piecelties divdesmit minūtes agrāk, lai nebūtu pilsētas ielas jāpārvērš par pornofilmu.
Nebūtu slikti arī pārskatīt dažas it kā vispārpieņemtas pieklājības normas, kas sevī satur slēptus aicinājumus uz netiklām darbībām. Piemēram, klepošanas brīdī rokas likšana priekšā mutei varētu šķist nevainīgs žests, tomēr bieži vien roka tādā brīdī tiek savilkta dūrē, radot iespaidu, ka klepotājs veic neredzamu minetu. Tātad, turpmāk vai nu nemaz, vai arī ar atvērtu plaukstu.
Viss iepriekš minētais gan tāda niekošanās vien ir. Ja mēs patiešām gribam fundamentāli atrisināt netikumības problēmu sabiedrībā, ir jāizdara divas vienkāršas lietas. Pirmkārt, lai nekārdinātu vīriešus, sievietēm ir jāaizklāj sejas. Otrkārt, lai vīrieši atbrīvotos no kārdinājuma darīt netiklas lietas ar sievietēm, viņiem tieši piecas reizes dienā jālūdz Dievs.
P.S. Atvainojos, ja šis raksts likās par īsu, bet Stepaņenko pasaulē par izmēru runāt neklājas.