Foto: AS „Latvijas valsts meži” arhīvs
Ja tu esi vidējais latvietis, tad tu noteikti uzskati, ka visi politiķi ir lišķīgi bezmugurkaulnieki, kuru vienīgais mērķis ir bijis nokļūt pie "siles", un visi uzņēmēji ir savtīgi noziedznieki, kas pārdotu savu miesīgo māti, ja vien varētu no tā gūt peļņu. Ja šis nav tavs viedoklis, tad mēs dalām kopīgu sāpi – dzīvi starp šiem idiotiem, kas ir tavu draugu, kolēģu un ģimenes lokā. Cik stundu nav pazaudēts, cīnoties ar šiem prātā neapdāvinātajiem subjektiem, atspēkojot Austrumu propagandu par neatkarības zaudēšanu, iestājoties Eiropas Savienībā, runas par 5G kaitīgumu, krāsainajiem kvadrātiņiem uz zobu pastas tūbiņām un visiem citiem bažīgo vientiešu izdomas augļiem.

Laikam ejot, esmu sapratis, ka diskutēt ar šo inerto idiotu masu nav ne mana laika, ne nervu vērts. Šie cilvēki nav darītāji, viņi atsēž piecas dienas savā darbā, rakstot komentārus pie ziņām un gaidot piektdienu, lai varētu virtuvē piedzerties, kamēr neplānotais zīdainis guļ sesto stundu ar pilnu pamperu. Tu nevari likt viņiem gribēt mainīt savu dzīvesveidu, pat ja tas nāktu viņiem par labu. Tu nekad neiestāstīsi čalim ar skorpiona tetovējumu uz kakla, ka izdevīgāk ir atlikt naudu un tad nopirkt BMW, nevis paņemt kredītu.

Diemžēl liela daļa sabiedrības ir iestagnējusi padomju vērtībās. Cilvēki, kas rūpējas par dabu, šķiro atkritumus vai nelieto uzturā dzīvnieku izcelsmes produktus, ļoti bieži tiek uzskatīti par vājākiem, stulbākiem vai evolucionāri mazāk izdevīgiem. Gaļas ēšana ir visspilgtākais piemērs. Esmu novērojis, ka ļoti daudziem vīriešiem tas ir galvenais pierādījums viņu heteroseksualitātei. Viņu skatījumā, visi vegāni ir "pediņi", tāpēc vienīgais veids, kā nebūt "pediņam", ir ēst gaļu. Tieši tik primitīva loģika vada šo lumpeņu dzīvi no šūpuļa līdz kapam.

Tiklīdz lumpenis izdzird par atkritumu šķirošanu, viņa sirds salecas tik strauji, ka no viņa mutes izkrīt apžļembāts, siekalains pelmenis un noslīd pār zodu kā miltu gliemezis. Tipisko lumpeni neinteresē fakts, ka visas ceļmalas, kāpas un meža takas ir piemēslotas, viņam varētu nepatikt redzēt šos atkritumus, bet tas viņu neatturēs no savu atkritumu izmešanas turpat blakus. Mēs varam viņus lamāt, mēs varam likt administratīvos sodus, mēs varam iet paši un reizi gadā vākt šos atkritumus, bet tas neapturēs idiotus no savas apkārtnes piemēslošanas.

Nenoliedzami, ir daudz progresīvu cilvēku. Par "zero waste" uzzināju pirms diezgan daudziem gadiem no viena drauga, kas ir viens no labākajiem Latvijas pavāriem. Tikai vēlāk "zero waste" kļuva populārs starp cilvēkiem un interneta portālu virsrakstiem. Nu jau ļoti bieži pamanu, ka jaunieši iepērkas, nesagrūžot katru burkānu savā plastmasas maisiņā. Protams, patīkami apzināties, ka jaunā paaudze aug ar apziņu, ka par dabu ir jārūpējas, jo viņiem visspēcīgāk nāksies pieredzēt globālo klimata izmaiņu radītās sekas. Patīkami arī apzināties, ka visi lumpeņi, kas piemēslo dabu un katru dienu rij gaļu, lai nosargātu savu trauslo seksualitāti, reiz nosprāgs – un neviens par viņiem neatcerēsies, jo viņi ir vēstures nepareizajā pusē, tāpat kā boļševiki un nacisti.

"Cehs.lv" mākslīgā intelekta laboratorijas vides aizsardzības nodaļas vecākais juriskonsults Kristaps Āls sniedz ieteikumu, kā atrisināt šo problēmu: "Vienīgais veids, kā atturēt lumpeni no dabas piesārņošanas, nemaz nerunājot par iniciatīvu tās sakopšanai, ir radīt viņiem reālu fiskālu interesi par atkritumiem. Viens no vislabākajiem veidiem būtu iesaiņojuma depozīta sistēma. Depozīta sistēmas princips ir tāds, ka atnāk lumpenis uz veikalu, konstatē, ka uzdzeramais maksā par 10 centiem vairāk nekā vakar! Viņš paburkšķ, bet tomēr to nopērk, aiziet mājās, piedzeras, nolamā bērnus, piekauj sievu, pamostas aptaisījies uz virtuves grīdas, savāc savu uzdzeramā pudeli, aiziet uz veikalu, nodod tukšo uzdzeramā pudeli un saņem atpakaļ savus 10 centus! Lumpenis pastāv 10 minūtes, apsmadzeņo, ka tad, ja viņam būtu vēl 19 šādas tukšas plastmasas pudeles, viņam pietiktu, lai salāpītos.

Šis lumpenis tad iziet ārā un sāk rakņāties pa krūmiem, kā jau tādai cūkai pieklājas. Pēc 30 minūtēm viņš ir atgriezies veikalā ar čupiņu tukšās taras, ko viņš veiksmīgi apmaina pret vairākām akcijas alus skārdenēm. Viņš atgriežas mājās, nopaijā raudošā bērna galvu, nobučo sievu uz sasistā vaiga – un atkal kosmosā ir iestājies līdzsvars.

Interesantākais, ka depozīta sistēma Saeimā tiek apspriesta teju 20 gadus, taču nekas uz priekšu nevirzās. Kāpēc? Tāpēc, ka uzņēmējiem tas ir mazāk izdevīgi, kamēr ieguvēji no tā būtu pilnīgi visi, sākot no pīlēm kanālā un beidzot ar tūristiem, kas ierodas apbrīnot pilsētu, kur aug koki. Pret šo iniciatīvu ir Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, kas šajā jautājumā darbojas kā sātana advokāts. Vēl viens šķērslis ir sap***ais Šķēlem piederošais atkritumu pārstrādes monopols. Šie faktori nāk apvienojumā ar Saeimas deputātiem, kuru vēlme neaizskart elektorāta veģetatīvo stāvokli ir lielāka nekā reāls ilgtermiņa ieguvums visai sabiedrībai. Tā mēs turpinām dzīvot savā Sūnu ciemā, gaidot Laimes lāci, aizbildinoties, ka depozīta sistēma neesot izdevīga. Protams, b***, tā nav izdevīga, tas ir "grēka nodoklis" par dabas piesārņojumu un iniciatīvu lumpeņiem savākt aiz sevis!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!