Foto: Cehs.lv kolāža
Esmu uzaudzis astoņdesmito gadu beigās, kad Rīga mazliet mazāk nekā šobrīd izskatījās pēc pirmspensijas vecuma lielceļa prostitūtas sejas. Toreiz pelēkā iekšpagalmā ar pašu sanaglotiem automātiem spēlējām kariņu un atpūtas brīžos apmainījāmies "izcilām" idejām. Piemēram, ka, iešpricējot plaukstā betonu, tavs sitiens kļūs stiprāks nekā Brūsa Lī vai ka, iemetot zaptsūdenī karbīdu, to var uzgāzēt un sanāks īsta limonāde.

Šo ceļojumu bērnības atmiņās un kopējās asociācijas man izraisīja ziņa, ko izdzirdēju, ejot pa bezcerīgi izpuvušam smaidam līdzīgo puspamesto Čaka ielu: "Nils Ušakovs un Andris Ameriks nolēmuši kandidēt Eiropas Savienības Parlamenta vēlēšanās." Un pēkšņi atkal sajūta kā pirms 30 gadiem stāvot nolaistajā iekšpagalmā, klausoties sētas pirmklasnieku debilitātēs un veroties viņu bezjēdzīgi kustīgajos putras caurumos.

Domājot par vienu lietu, kas visprecīzāk raksturotu Nila valdīšanas dekādi Rīgā, nāk prātā Vanšu tilta kāpnes, kas atrodas burtiski rokas stiepiena attālumā no prezidenta pils un pašas domes ēkas, bet ir gandrīz pilnībā sabrukušas un ir iedzīvotājiem slēgtas, tomēr, kā kārtīgai Potjomkina sādžai pieklājas, nomaskētas ar audumu, uz kura uzdrukāts apsveikums Latvijas simtgadē. Pieņemu, ka līdz savai aizbraukšanai uz Briseli Nils paspēs identiskā veidā atrisināt arī pārējās aktuālās galvaspilsētas problēmas: pārklāt ar tādu pašu audumu Čaka ielu, neskaitāmos centra graustus un pie viena arī bērnudārzu rindu visā garumā. Visbeidzot, viņš varētu arī pats sevi un Andri tajā ietīt un uzsākt savas jaunās darba gaitas, līdzinoties atsāpinošiem supozitorijiem.

Ja jau šo rakstu iesāku ar kavēšanos atmiņās, tad padalīšos ar vēl vienu. Bērnudārza grupiņā mums bija tam laikam tipiskas vardarbīgas audzinātājas, kas attiecībā uz miesassodiem bija apveltītas ar cietumsarga cienīgu fantāziju. Viens no maniem vienaudžiem bija pateicis kaut ko, kas viņām nebija iepaticies, un audzinātājas ar veļas ziepēm izmazgāja viņam muti. Viņu sauca Paulis. Nabaga zēns pēc tam vairākas dienas pastiprināti siekalojās.

Lūk, nākamo pilsētas mēru, kurš nāks vietā pēc "Saskaņas" valdīšanas, man ir vēl vairāk žēl nekā slienaino Pauli. Ņemot vērā, kā pa šo laiku ir izvarots pilsētas budžets, viņa uzdevums likvidēt Rīgas Piemaskavas mikrorajona iekšpagalma auru un atgriezt tai Ziemeļeiropas valsts galvaspilsētas izskatu būs teju neiespējama misija. Tomēr tās vēl ir tālas fantāzijas, kas var realizēties vien pēc nākamajām pašvaldību vēlēšanām.

Tikmēr es ceru, ka Ušakovu mēra amatā nomainīs Baiba Rozentāle, kura savulaik pašreizējo mēru slavējusi par to, ka viņš mums visiem sniedz "ētikas pamatstundu", un cildinājusi par ordeni, ko viņš saņēmis no Zbigņeva Stankeviča. Neticu, ka tāda brūndegunība netiks pienācīgi atalgota ar iespēju vismaz pāris gadu saņemt mēra algu un godu vadīt Uzvaras parka atjaunošanu, kas izmaksās gandrīz 4 miljonus eiro.

Tas, starp citu, ir ļoti atbilstošs simbols pēdējam lielajam "Saskaņas" projektam Rīgā – pilsētā, kur latvieši sūta savus bērnus krievu bērnudārzos, jo rindu uz latviešu bērnudārziem iespējams izstāvēt tikai tad, kad bērns jau pa kluso pīpē 9. klases pēdējā zvana ballītē.

Lai mazliet atšķaidītu savu nīgro un negatīvisma pilno gaušanos par fundamentāli "sajāto" pilsētu, gribu tomēr uzslavēt Ušakovu: ambīciju viņam netrūkst. Kā piemēru varētu minēt Andra Kiviča vēlmi kļūt par kultūras ministru vai Ata Slaktera lēmumu sniegt intervijas angļu valodā. Svarīgi izvirzīt augstus mērķus un censties tos sasniegt, pat ja esi absolūti nekompetents un nepiemērots kandidāts, jo tad varēsi sevi saukt par "kultūras ministra kandidātu", "angliski runājošu ministru" vai "Eiropas Parlamenta deputāta kandidātu", nevis vienkārši "traģikomisku parodiju".

Tomēr, neskatoties uz visu iepriekš pateikto, novēlu nešķiramajam pārim veiksmi vēlēšanās. Saprotu, ka ir nepareizi vēlēt citiem ļaunu, bet šoreiz esmu gatavs atdot Eiropai Ušakovu un Ameriku, ja vien pats no viņiem tieku vaļā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!