Izlaidīšu garu un detalizētu aprakstu par to, kā pie āra galdiņa no blakus esošā kazu aploka viegli smirdēja pēc sūdiem, garām braucošo fūru troksnis traucēja justies līdz galam omulīgi, bet pa tālāk esošās ēkas lieveni netraucēti šiverēja peles, kas zināmā mērā pat varētu tikt uztvertas kā laucinieciskā dizaina un vides sastāvdaļas, un ķeršos pie būtiskā – ēdiens bija labs, bet ne "Wow, man nav žēl iztērētās naudas summas" labs. Es tur vairs neatgriezīšos, tomēr šis lika nedaudz aizdomāties par latviešiem mazajā biznesā.
Lauku restorāns ir tikai neliels piemērs, kas iezīmē tipiska latvieša nevēlēšanos izprast, ka starp brangu peļņu un augstu pakalpojuma cenu jābūt arī konkurētspējīgam piedāvājumam. Šādu piemēru visapkārt burtiski čum un mudž. Piemēram, Mārupes sūdu čupā audzēti gurķi maksās precīzi trīs reizes dārgāk, nekā gurķi, kas atvesti no Polijas. Vietējo govju piens maksās ievērojami mazāk, ja pirms tirgošanas Latvijā tas vispirms tiks aizvests uz Lietuvu un tad atvests atpakaļ. Savukārt, ja vēlies Rīgas Motormuzejā apskatīt vecas automašīnas, nāksies šķirties no 10 € (Rumbulā, starp citu, to var izdarīt bez maksas).
Ko jūs iedomājaties, kad veikala plauktā līdzās importa kartupeļiem pamanāt uz pusi dārgākos pašmāju tupeņus? Es, piemēram, iztēlojos šmurguli no laukiem, kurš treknajos gados kredītā paņēmis traktoru par 250 štukām, bet tagad vaino valsti par to, ka dārga degviela, zema iedzīvotāju pirktspēja un vispār viss ir slikti. Ja vasarā pietiekami bieži nelīs lietus, vai arī tas līs pārāk daudz, šmurgulis uzskatīs, ka viņam par to no valsts pienākas kompensācija. Respektīvi – ar savu nodokļu naudu man jāuztur kāda nemākulīga laucinieka nepārdomātais bizness, kā rezultātā viņš var savu produkciju veikalos tirgot par tādu cenu, kādu nevaru atļauties. Padomājiet par to, draugi.
Katru reizi, kad dzirdu "izvēlies vietējo" vai "atbalsti vietējos ražotājus", pie sevis nodomāju: "Kompensācijas par sausu vasaru, kompensācijas par slapju vasaru, kompensācijas par cūku mēri, kompensācijas par putnu gripu, kompensācijas saistībā Krievijas embargo radītajiem zaudējumiem, PVN kompensācijas, eksporta kompensācijas..." Sorry, veči, man šķiet, ka atbalstīt vietējos zemniekus vēl vairāk varētu vienīgi metoties viņu priekšā ceļos un bez maksas darot to, par ko pat stacijas tunelī prasītu piečuku.
Nesen nolēmu aizvest sievu pavadīt romantisku nedēļas nogali kādā viesu namā, kuru, piesaistot Eiropas fondu naudu, pirms pāris gadiem uzcēla vietējā pagastā, tāpēc devos veikt rezervāciju uz portālu www.booking.com. Tavu brīnumu – veselu gadu uz priekšu šajā viesu namā rezervētas pilnīgi visas istabiņas. Jo ir taču pilnīgi normāli par Eiropas naudu izbūvēt viesu namu, kurā vēlāk var nevienu nelaist iekšā un lietot to kā privātmāju. Galu galā – lielisku priekšzīmi rādīja pat eksprezidents Bērziņš. Ziniet ko – labāk aizvedīšu sievu uz Poliju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
