Bija vēls vasaras vakars. Mēs pieskatījām viņas vecāku lauku māju. Tas bija skaistākais vakars manā mūžā. Silts. Smaržoja pēc pļavas un tikko pļautas zāles. Tas bija viens no tiem vakariem, kad saule padara visas debesis sārtas. Man bija pudele vīna ar viņas dzimšanas gadu uz etiķetes, bet kabatā – gredzens. Mēs iesēdāmies laivā, lai pariņķotu ezerā. Es biju tā satraucies, ka kritiskajā brīdī vairs nespēju airēt laivu. Tieši tas bija "visu vai neko" moments, kurā izlēmu viņu bildināt... Starp manu mēli un smadzenēm nebija nekāda saikne. Es izdvesu pāris zilbes, kas skanēja vairāk kā "Rehjns es gblsdk..." Viņa piecēlās kājās, pagriezās ar muguru pret mani, novilka kleitu, pilnīgi kaila viņa izbļāva: "Es esmu Žaks Paganels, glāb mani!" un ielēca ezerā. Tiklīdz viņa iznira no ūdens pie laivas sāna, viņa pajautāja: "Tu precēsi mani?"
