Cvī Mirkins, 'Rīgas Laiks': Šoa vai holokausts
Foto: Publicitātes attēli

Pagājušajā nedēļā prezidenta Andžeja Dudas parakstītais tiesību akts, kas gan tiek atzīts pašā Polijā, kļuvis par diplomātisko un sabiedrisko attiecību katastrofu ārvalstīs, jo gan zinātnieki, gan holokaustā izdzīvojušie, gan draudzīgo valstu valdības izteikušas kritiku un bažas par tā potenciāli negatīvo ietekmi uz holokausta izpēti un izpratni.
The Guardian, 10. februārī

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

1933. gadā neviens nevarēja iztēloties, ka turpmāko 12 gadu laikā trešo daļu ebreju – sešus miljonus no astoņpadsmit – fiziski iznīcinās. Gan pēc Hitlera nākšanas pie varas 1933. gadā, gan pēc "Nirnbergas likumu" pieņemšanas 1935. gadā, gan pat pēc "kristālnakts" 1938. gadā šķita, ka Eiropas antisemītisma spirālē ir sasniegta nākamā vītne, iespējams, stingrāka nekā iepriekšējās, bet arī ne vairāk. Jo kas tad tai laikā bija jauns? Geto, pilsoņtiesību atņemšana, profesiju aizliegumi, dzeltena zvaigzne pie drēbēm? Tas viss bija pieredzēts arī iepriekš. Īstenībā bija pagājuši mazāk nekā 150 gadi kopš tiem laikiem, kad Eiropa sāka atteikties no ierobežojumiem, kuri bija vērsti pret ebrejiem, – un dažā labā vietā tos atcēla tikai apmēram 15 gadus pirms Hitlera nākšanas pie varas.

Lai gan priekšnojautas bija. Neskaidras priekšnojautas. Tās izteikt vārdos bija bail. Arī ebreji turpat Vācijā, kur viņi vienā mirklī bija kļuvuši par nepieskaramajiem, neticēja varbūtībai, ka nacisti ies tālāk par diskriminējošām normām, kuras Eiropā bija pastāvējušas gadu simteņiem. Tomēr 1933. gada 17. martā Palestīnā ivritā iznākošajā laikrakstā Davar tika publicēts raksts "Vācijas ebreju katastrofas stunda". Nav skaidrs, kādi apsvērumi bija vadījuši raksta autoru, taču, izvēlēdamies virsrakstu, viņš bija lietojis vārdu šoa, kas nozīmē globālu, visaptverošu katastrofu. Toreiz gan šim vārdam vēl nebija radusies "īpaša" nozīme – un vēl pēc sešiem gadiem, 1939. gadā, tā paša Davar redakcijas slejā bija runa par "Polijas katastrofu" un "Polijas ebreju katastrofu", un abos gadījumos tika izmantots šis pats vārds šoa.

Pakāpeniski šo vārdu sāka lietot, lai apzīmētu politiku pret ebrejiem Trešajā reihā, – un, kad parādījās pirmā informācija par tās apmēru un būtību, kļuva redzams, cik precīzi Davar žurnālists bija izraudzījies vārdu. Diezgan neilgā laika sprīdī visas citas šī vārda nozīmes lietojumā tika atmestas, un vārdu sāka lietot bez papildu paskaidrojumiem – bet ar noteikto artikulu. Hašoa. The Catastrophe.

Tomēr, kā zināms, kur divi ebreji, tur trīs viedokļi. 1955. gadā Urī Cvī Grinbergs – viens no ievērojamākajiem Izraēlas dzejniekiem – šo vārdu asi kritizēja. Kādā publiskā priekšlasījumā viņš šī vārda lietošanu nosauca par briesmīgu kļūdu. Šoa ir katastrofa, kas notikusi pati no sevis, bez cilvēka līdzdalības, katastrofa, kuru nebija iespējams novērst, – turpretī ebreju genocīds bija pastrādāts ar cilvēku rokām, un ir skaidri zināms, kurš par to atbildīgs. Grinbergs uzstāja, ka jāizmanto vārds hurban – iznīcināšana.

Uz jautājumu, kā saukt ebreju genocīdu, bija jāatbild ne tikai Izraēlā. Kad bija iezīmējies Eiropas ebreju ciešanu mērogs, kļuva skaidrs, ka vārda, kas to spētu atbilstoši izteikt, vienkārši nav. Tas nebija "vēl viens genocīds" – tāds mērogs un tāda organizācija vēsturei vēl nebija zināma. Nekad agrāk pat visnežēlīgākās masu slepkavības netika organizētas rūpnieciski. Visticamāk, vairs nav nosakāms, kurš pirmais to aprakstīšanai izmantoja grieķu cilmes vārdu "holokausts". Plašā apritē tas ienāca 50. gados, pateicoties Elī Vīzelam – Aušvicā un Būhenvaldē izdzīvojušam Rumānijas ebrejam, kurš Eiropas ebreju Katastrofu padarīja par savu grāmatu galveno tēmu. Grieķu vārdā, kas nozīmēja pagānisku reliģisku ceremoniju, kurā upuris tika pilnībā sadedzināts, sāka saukt vislielāko un visorganizētāko genocīdu pasaules vēsturē.

Vīzelam, kurš bija audzis reliģiozā ģimenē, "holokausts" bija vārds ar simbolisku nozīmi – tas uzsvēra gan notikumu iracionalitāti, gan to svešatnību tai civilizācijai, pie kuras viņš piederēja. Izraēlieši šo terminu neatzina par pieņemamu: nekādas sakrālas jēgas Katastrofai nebija, to bija īstenojuši cilvēki, turklāt tās organizētāji un īstenotāji bija zināmi un bija parasti cilvēki, kuri lielākoties ne ar ko neizcēlās. Turklāt upurēšanai nepieciešams sakrāls upuris, un arī tas bija nepieņemami: tā nebija upurēšana, ebreji tika nevis upurēti, bet slepkavoti – aukstasinīgi un plānoti. Upurēšanas elements vārdā "holokausts" ir daudz svarīgāks par pilnīgas sadedzināšanas elementu – savukārt vārdā šoa, kurš arī, iespējams, nav ideāls, ne vismazākajā mērā nav nekādu reliģisku vai teoloģisku komponentu.

Faktiski šis termins tā arī palicis strīdīgs: Klods Lanzmans savam opus magnum devis nosaukumu Shoah, nevis "Holokausts", un pats Vīzels 2005. gadā paziņoja, ka atsakās no vārda "holokausts" kā apzīmējuma nacistu īstenotajai ebreju iznīcināšanai.

Tādējādi vienprātības par terminiem nav bijis, nav un, visticamāk, nebūs. Tomēr, lai kāds termins tiktu lietots – "Šoa", "Holokausts", "Eiropas ebreju Katastrofa" –, uzreiz ir skaidrs, uz ko tas attiecas.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Rīgas Laiks (žurnāls)
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form