Pētījums parāda, ka apsvērumi par labu emigrācijai tomēr ir gana daudzveidīgi – cilvēkus motivē labāka dzīves vide un karjeras izaugsmes iespējas, kā arī iespēja apgūt jaunas zināšanas un valodu. Interesanti, ka ceturtā populārākā ir atbilde, ka emigrēt varētu mudināt apziņa – ”tas ir uz laiku, un man būs, kur atgriezties”. Būtu interesanti dziļāk papētīt, vai ”vieta, kur atgriezties” ir domāta tīri praktiski – mājvieta, darba vieta vai arī plašāk – vide, kurā cilvēks varēs viegli atgriezties, jo skaidrs, ka, atgriežoties no dzīves ārzemēs, cilvēks piedzīvo vieglāku vai smagāku adaptācijas procesu.
Šī atbilde liek arī atcerēties, ka daudzi emigrējušie sākotnēji domāja, ka ārpus Latvijas dzīvos īslaicīgi, tomēr dažādu iemeslu dēļ plāni mainījušies un atgriešanās vēl nav notikusi. Tas tikai vēlreiz apliecina, ka dzīves vietas maiņa ir personiska stratēģija un tā mainās – ne tikai atkarībā no situācijas Latvijā, bet arī tā sauktajā mītnes valstī, kā arī – darba vai izaugsmes iespēju un arī privātās dzīves dēļ.
Savukārt vērtējot iemeslus, kas cilvēkus atturētu no emigrēšanas, pētījums parāda, ka bez ģimenes un draugu trūkuma svarīgs ir arī zināšanu un prasmju trūkums, kas apgrūtina mobilitāti, – valodas zināšanas, bažas par nezināmu vidi, svešu kultūru un mentalitāti. Taču aptuveni trešdaļa ”DNB Latvijas barometra” aptaujāto arī minējuši, ka nevēloties justies kā viesstrādnieki vai ”otrās šķiras” cilvēki. Tas liek aizdomāties, vai sabiedrība Latvijā un arī citur Eiropā ir atvērta daudzveidībai, pieņem jaunpienācējus un dod visiem vienlīdzīgas tiesības, vai tomēr dala cilvēkus ”vietējos” un ”svešajos”. Acīmredzot problēmas pastāv.
Labā ziņa gan ir tā, ka 24% pētījuma respondentu uzskata – viņus no emigrēšanas attur pietiekami labi dzīves apstākļi Latvijā, kas atgādina, ka daļai iedzīvotāju dzīves kvalitāte un sevis pilnveidošanas iespējas, kas pieejamas Latvijā, šķiet pietiekami atraktīvas.
Šādi pētījumi ir nozīmīgs informācijas avots, domājot arī par to, kā jau aizbraukušos iedzīvotājus motivēt atgriezties Latvijā. Ir skaidrs, ka liela daļu aizbraukušo Latvijā neatgriezīsies tikai tāpēc vien, ka būs pieņemtas nelielas izmaiņas likumos, piemēram, sniedzot praktisku palīdzību pārcelšanās izdevumu segšanā, bet gan tikai tad, kad būtiski būs uzlabojusies vispārējā sociālekonomiskā situācija. Tas ir mūsu ikdienas darbs.
Savukārt izstrādājot reemigrācijas atbalsta plānu, gatavojamies tajā iekļaut pasākumus, kas gan palīdzētu emigrantiem atrast darbu vai uzsākt uzņēmējdarbību Latvijā, gan atbalstītu viņus un viņu ģimenes locekļus pārcelšanās un adaptācijas laikā, piemēram, nodrošinot latviešu valodas apguvi bērniem un pieaugušajiem (latvieša dzīvesbiedram). Tāpat, izstrādājot reemigrācijas atbalsta plānu, gatavojamies diskutēt, kā veicināt ārzemēs izglītību ieguvušo cilvēku atgriešanos Latvijā, paturot prātā arī nepieciešamību saglabāt līdzsvaru – mēs nevaram radīt situāciju, kurā cilvēki, kas palikuši Latvijā, sāktu justies mazāk vērtīgi, un nevaram arī likt emigrējušajiem justies tā, it kā Latvijā viņu zināšanas un pieredze nav gaidīta.
Ceru, ka kombinācijā ar vispārējās situācijas uzlabojumu mēs spēsim panākt, ka daudzi, kuri ārvalstīs būs ieguvuši vērtīgas prasmes un pieredzi, ko Latvijā būtu grūti iegūt, tuvāko desmit vai piecpadsmit gadu laikā atgriezīsies un iegūto ieguldīs valsts attīstībā. Te gan jāatceras, ka emigrējušie nav ”zuduši cilvēki” Latvijai pat tad, ja viņi tiešām paliks ārvalstīs dzīvot uz visu mūžu. Viņi iegulda un var turpināt ieguldīt Latvijas attīstībā, arī fiziski neatrodoties šeit.
Tādēļ arī notiek darbs, lai uzlabotu sadarbību ar diasporu, tai skaitā arvien vairāk piedomājot, kā izmaiņas Latvijā, piemēram, obligātās veselības apdrošināšanas ieviešana, varētu ietekmēt arī emigrējušos.