Desmit kāzas un divas bēres – tāda šobrīd esot Briseles aprindās izmantotā Eiropas Savienības (ES) paplašināšanās formula. Bēres simboliski nozīmē Rumānijas un Bulgārijas atpalikšanu no pārējām sāncensēm, kamēr laulības – desmit kandidātvalstu, arī Latvijas, plānoto uzņemšanu ES līdz 2004.gadam.
Taču, kamēr Briseles koridoros rodas arvien jauni apzīmējumi paplašināšanās procesam, līgavu “jā” kļūst arvien nedrošāks. Atcerēsimies jaunākos Latvijas sabiedriskās domas pētījuma rezultātus, kas apliecina, ka pret Latvijas iestāšanos ES šodien balsotu 43% iedzīvotāju, par - 37%, kamēr aptuveni piektajai daļai (21%) vēl nav sava viedokļa.

Kā skaidrot šo vislielāko eiroskeptiķu skaita pieaugumu kopš 1998.gada? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jārod atbilde uz citu vaicājumu, proti, kas tad ir tie cilvēki un institūcijas, kas reāli veido iedzīvotāju nostāju pret ES?

Gan komunikācijas teorētiķi, gan Latvijas sabiedriskās domas aptaujas rezultāti liecina, ka viedokļu līderu, visbiežāk politiskās elites uzskatiem jābūt vislielākajai ietekmei uz iedzīvotāju attieksmi pret ES. Teorētiķi uzsver elites viedokļu ietekmi, izmantojot masu medijus. Savukārt, Latvijas iedzīvotāji atzīst, ka viņi jautājumos, kas saistīti ar ES, visvairāk ieklausās politiskās elites (ministru, Saeimas deputātu un prezidentes) uzskatos.

Teorētiķi arī norāda, ka elites vienprātības gadījumā sabiedriskā doma nespēj darīt neko citu, kā tikai sekot elites viedokļiem. Tas nozīmētu, ka elites gandrīz vienprātīgajai pārliecībai par Latvijas nepieciešamību iestāties ES būtu daudz pārliecinošāk jāatspoguļojas arī iedzīvotāju viedokļos. Taču, kā liecina neskaitāmi sabiedriskās domas pētījuma rezultāti, šāda tendence nav novērojama. Kāpēc?

Pirmkārt, tas izskaidrojams ar zemajiem valdības un Saeimas uzticības reitingiem. Tā kā sabiedrība neuzticas komunikatoriem – politiskajai elitei, tā neuzticas arī viņu paustajam vēstījumam – viedoklim par nepieciešamo Latvijas iestāšanos ES.

Otrkārt, līdz šim (pirms diskusijas par ES lauksaimniecības politiku) politiķi masu medijos bārstīja pārsvarā tikai pozitīvo argumentu virtenes, ignorējot zaudējumus, kas varētu rasties no Latvijas dalības ES. Nerunājot par iespējamajiem zaudējumiem, politiskās elites “spēle vienos vārtos” arī radījusi iespaidu, ka tā veic nevis sabiedrības informēšanas, bet gan pārliecināšanas kampaņu. Bet šādā neveselīgā “diskusijā” sabiedrība atsakās ieklausīties.

Taču trešais un nozīmīgākais iemesls tam, kāpēc Latvijas iedzīvotāji kļūst arvien skeptiskāki, ir joprojām esošais individuālo ieguvumu un zaudējumu skaidrojumu trūkums. Sabiedrībai nepietiek tikai ar vispārīgiem izteikumiem, piemēram, ka iestājoties ES palielināsies Latvijas valsts drošība. Bet politiķu solījumi sākt skaidrot, kā pēc iestāšanās ES mainīsies atsevišķu sabiedrības grupu ikdiena, pagaidām paliek tikai solījumu līmenī.

Te gan jāpiebilst, ka katra cilvēka ieguvumi un zaudējumi jāskaidro nevis Briseles birokrātu, bet saprotamā sarunvalodā. Piemēram, tā vietā, lai vispārīgi izteiktos par plašākām studiju iespējām, politiskā elite varētu paskaidrot, ka liela daļa stipendiju Eiropas augstskolās tiek piešķirtas tikai ES pilsoņiem. Savukārt, runājot par brīvu personu kustību, daudz saprotamāks būtu stāsts, ka “pār robežām paceltu galvu” iet tikai ES pilsoņi. Viņiem netiek uzdoti pazemojoši jautājumi par līdzi ņemtajām naudas summām, viņiem nejautā par ceļošanas mērķi. Tāpat netiek pārbaudīti arī tālruņa numuri paziņām, pie kuriem ES pilsoņi plāno ciemoties.

Tātad, šobrīd politiskajai elitei un atbildīgajām institūcijām jāmaina līdzšinējā sabiedrības “informēšanas” kampaņa. Tāpat jāatzīst, ka diskusija par ES jau iegājusi dziļākā un sarežģītākā līmenī, kad vairs nepietiek tikai ar ES integrācijas ābeci.

Ja tas izdosies, tad varbūt Latvijas pilsoņu balsojums referendumā nebūs tikai protests pret politiskās elites pārliecināšanas kampaņu, un Latvijas “laulību ceremonijā” ar ES pie altāra skanēs argumentēts un pārliecinošs “jā”.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!