Šis Satversmes tiesas spriedums ir nozīmīgs pavērsiens Latvijas reliģisko organizāciju dzīvē, jo iezīmē jaunu tiesisko situāciju. Formālais iegansts spriedumam bija Latvijas Pareizticīgās autonomās baznīcas strīds ar Uzņēmumu reģistru, kurš, balstoties uz Reliģisko organizāciju likuma normām, atteicās šo draudžu apvienību ierakstīt reģistrā, liedzot tām izveidot baznīcu. Lai gan šajā gadījumā runa ir par pareizticīgo konfesiju, tas ļoti labi atspoguļo mūsdienu tendenci arī citos reliģijas virzienos – cilvēki mainās, līdz ar to nereti viņi vēlas mainīt arī savu piederību konkrētai baznīcai, nepametot savu konfesiju. Kādēļ gan likumam šāda izvēles brīvība būtu jāierobežo? Satversmes tiesas spriedums šos ierobežojumus atceļ.
Vairākas baznīcas vienā konfesijā. Vai tas ir labi vai slikti? Vai tas rada apdraudējumu ticīgajiem, sabiedrībai, valstij? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, der paraudzīties uz citu valstu pieredzi. Igaunijā kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidus darbojas divas pareizticīgās baznīcas – viena Konstantinopoles patriarhāta, otra Maskavas patriarhāta pakļautībā. Divas pareizticīgo baznīcas šobrīd ir Ukrainā, un vietējām draudzēm saskaņā ar janvārī Ukrainas parlamenta pieņemto likumu ir paredzētas tiesības pāriet citā baznīcā, ja vismaz divas trešdaļas draudzes locekļu par to nobalso. Vācijā ir daudz protestantu atzaru baznīcu. Arī luterāņu baznīcas ir vairākas, turklāt katrā federālajā zemē var būt sava.
Gadsimtu gaitā ir bijis vērojams reliģisko kopienu fragmentācijas process, bet vai, piemēram, Vācijā baznīca tādēļ ir beigusi pastāvēt? Kam būtu jānotiek, lai valsts Vācijā vēlētos šādu tendenci ierobežot? Iespējams, ka, piemēram, daļa pareizticīgo citu pareizticīgo baznīcu pārstāvjus varētu uzskatīt par opozicionāriem vai šķēlējiem, tomēr vai tā tas arī ir, no valsts un no regulējuma viedokļa raugoties? Un vai vispār šādi ir kaut kas jāvērtē? Jautājums ir par to, vai ticīgajiem ir tiesības izvēlēties, kurai konfesijai, kurai baznīcai piederēt, vai arī šo tiesību nav. Tas ir arī juridisks jautājums, jo šeit saskaras cilvēktiesību un reliģiskās brīvības jautājumi. Nav pamata domāt, ka Satversmes tiesa savā spriedumā nebūtu šos aspektus ņēmusi vērā.
Pēc Satversmes sprieduma izdarot grozījumus Reliģisko organizāciju likumā, viens no tiem paredz likumu papildināt ar Latvijā pastāvošo tradicionālo baznīcu uzskaitījumu. Tās ir Latvijas Apvienotā metodistu baznīca, Latvijas Baptistu draudžu savienība, Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca, Latvijas Pareizticīgā baznīca, Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīca, Rīgas ebreju reliģiskā draudze, Romas Katoļu baznīca Latvijā un Septītās Dienas Adventistu Latvijas draudžu savienība.
Eiropas valstīs situācija ar tradicionālajām baznīcām vai reliģijām ir atšķirīga – ir valstis, kurās tās ir definētas un likumdošanā noteiktas, un ir valstis, kur nav. Eiropas Komisija par demokrātiju caur tiesībām jeb tā sauktā Venēcijas komisija skaidro, ka valstij nav aizliegts piešķirt kādai reliģijai tradicionālās reliģijas statusu, taču tas nedrīkst aizskart citu reliģiju sekotāju pamattiesības. Līdzīgi ir arī ar valsts publisko funkciju, piemēram, laulāšanas deleģēšanu reliģiskajām organizācijām, – valsts par to var vienoties ar konkrētām baznīcām, tomēr visām reliģiskajām organizācijām ir jābūt vienādām tiesībām un iespējām pretendēt uz šādu funkciju veikšanu.
Ir nopietni jāvērtē, cik pamatota būtu tradicionālo baznīcu ierakstīšana Reliģisko organizāciju likumā, ja zinām, ka pēc Satversmes tiesas sprieduma vienā konfesijā, turklāt tādā, kas Latvijai ir tradicionāla, likumīgi varēs būt vairākas baznīcas.
Būtisks tomēr ir jautājums, cik daudz valstij būtu jāregulē baznīcas dzīve, lai netiktu pārkāpts Satversmes 99. pants par baznīcas šķirtību no valsts. Arī vairāki Saeimas deputāti ir pauduši nostāju, ka valstij jābūt ļoti atturīgai pret vēlmi sarežģīt reliģisko organizāciju regulējumu, citādi tas pārvērtīsies par iejaukšanos baznīcas dzīvē. Tuvāko mēnešu laikā, skatot Reliģisko organizāciju likuma grozījumus, likumdevējs būs spiests atbildēt, kur ir šī robeža.
Likumdevējiem, pilnveidojot reliģisko organizāciju regulējumu, ir jāgarantē saviem pilsoņiem iespēja piedalīties reliģiskajā dzīvē – un šeit varētu lietot laicīgās dzīves terminus – bez administratīvajām barjerām un administratīvā sloga. Tādēļ Reliģisko organizāciju likumā un citos saistītajos normatīvajos aktos ir jābūt vienotai tādu svarīgāko jēdzienu kā "konfesija", "baznīca", "reliģiskā organizācija" interpretācijai, lai tie pilnībā atbilstu Satversmes tiesas spriedumam.
Par pilnveidojamo Reliģisko organizāciju likumu izskan dažādi viedokļi. No vienas puses, var labi iedomāties pozīciju, ka "viss ir labi, nekas nav jāmaina, ilgstoši esam mierīgi dzīvojuši". Bet, no otras puses, ir acīmredzamas pazīmes, ka pārmaiņas ir notikušas. Procesi pareizticīgo un luterāņu kopienās rāda, ka ticīgie, nepametot savu konfesiju, grib būt citā baznīcā. Sabiedrība un reliģiskā dzīve mainās, tieši tāpat kā tas ir noticis iepriekšējos gadu desmitos un simtos. Speciālistiem ir vērts izvērtēt, vai pārmaiņas jau ir tik spēcīgas, ka jauno attiecību atspoguļošanai būtu nepieciešams jauns, būtiski pilnveidots Reliģisko organizāciju likums. Igaunijā pēdējās desmitgadēs regulējums diezgan būtiski mainīts jau vairākkārt.
Par pretrunām pašreizējā regulējumā liecina arī šāds piemērs. Ministru kabineta noteikumos par kapelānu dienestu noteiktais reliģisko organizāciju loks, kurām ir tiesības nodarboties ar kapelānu dienestu, ir plašāks nekā Reliģisko organizāciju likumā plānotais tradicionālo reliģisko organizāciju uzskaitījums. Kapelāna amatam savus pārstāvjus ir tiesīga izvirzīt arī Starptautiskās Dieva draudzes Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienība, Latvijas Dievturu sadraudze un Latvijas Vasarsvētku draudžu centrs.
Lai arī Reliģisko organizāciju likums tā valodā, definīcijās un arī attieksmē pret reliģiju, neapšaubāmi, ir novecojis, tomēr es atturētos no vieglprātīgiem aicinājumiem rakstīt jaunu Reliģisko organizāciju likumu, kamēr nav skaidrs, kuri likuma stūrakmeņi patiešām ir jāformulē citādi. Jauns likums nav pašmērķis, tāpēc aicinu sākt plašāku diskusiju, lai palīdzētu likumdevējam skaidri definēt regulējumā nepieciešamās izmaiņas.