Neatkarību ieguvām, bet kā ar demokrātiju? Vai vides aizsardzību vēl joprojām var uzskatīt par jomu, kura iet laikam pa priekšu arī demokrātisko izpausmju ziņā? Vai tomēr nav tā, ka nereti līdzdalība vides jautājumu risināšanā atgādina “ugunsgrēka dzēšanu” – kaut vai atceramies “zaļo” protestus pret autostāvvietu izbūvi Kronvalda parkā un pie Jēkaba kazarmām, Ziemeļvidzemes atkritumu poligona projektu pie Zilā kalna, Staiceles HES un jaunās Celulozes rūpnīcas būvniecību, LMT torņa uzstādīšanu Gaiziņā, Vecrīgas apbūves moratoriju u.c. Vai nebūtu bijis efektīvāk, ja visi ieinteresētie jau lēmuma vai dokumenta sagatavošanas posmā būtu informēti, piedalījušies, izteikuši savus viedokļus, tie būtu ņemti vērā vai arī argumentēti noraidīti?
Pēdējos gados ir pieņemtas daudzas demokrātiskas normas, kas paredz dažādas tiesības iedzīvotājiem un pienākumus valsts un pašvaldību iestādēm, bet kādas ir patiesās iespējas šo tiesību īstenošanai dzīvē? Iemesli tam, ka daudzas mūsu tiesības bieži paliek uz papīra, ir dažādi. Nereti šīs tiesības ir aprakstītas tik vispārīgi, ka to piemērošana dzīvē katrā konkrētā gadījumā paver neierobežoti plašas interpretācijas iespējas no valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu puses, kā to rāda sabiedrības par atklātību “Delna” pētījums par informācijas pieejamību. Daudzos gadījumos savas tiesības un iespējas nezinām, tāpēc tās arī neizmantojam. Gadās, ka savus pienākumus nezin arī valsts un pašvaldību amatpersonas...
Dokuments, kas nosaka nepieciešamību veidot aktīvu un regulāru sadarbību un dialogu starp valsts institūcijām un visplašāko sabiedrību vides jautājumu risināšanā ir Orhusas konvencija. Latvija šo konvenciju parakstīja 1998.gadā, un pašlaik uzsākts tās ratificēšanas process. Brīdī, kad Latvija tai būs pievienojusies, konvencija būs vēl viens saistošs tiesību akts, kas satur noteiktas prasības valsts un pašvaldību institūcijām nodrošināt sabiedrības informēšanu, iesaistīšanu, viedokļu uzklausīšanu un vērā ņemšanu ar vidi saistīto lēmumu pieņemšanā, plānu, programmu un normatīvo aktu izstrādē un ieviešanā.
Kā Orhusas konvencija varētu mums palīdzēt aktīvi līdzdarboties, ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu un rezultātu?
Pirmkārt, konvencija nosaka vairākas konkrētas prasības sabiedrības informēšanai, piemēram, publiskot informācijas uzskaites sarakstus, informēt sabiedrību par tās tiesībām un iespējām saņemt vides informāciju, norīkot atbildīgos koordinatorus un noteikt kontaktēšanās vietas, kur ikviens interesents varētu saņemt nepieciešamo informāciju u.c. Šīs prasības ļauj mums cerēt, ka drīzumā pie katras vides institūcijas un pašvaldības būs atbildīgā amatpersona vai struktūrvienība, kurā ikviens varēs griezties ar savu jautājumu vai problēmu un saņemt ātru atbildi, nevis staigāt no kabineta uz kabinetu, kā tas pašlaik nereti notiek.
Otrkārt, konvencija nosaka būtiskākās sabiedrības līdzdalības procesa sastāvdaļas – sabiedrības informēšana, pietiekama laika paredzēšana, dažādu viedokļu uzklausīšana, iespēju nodrošināšana sabiedrībai iesniegt priekšlikumus, viedokļu vērā ņemšana, sabiedrības informēšana par pieņemtajiem lēmumiem. Pašlaik Latvijā jau ir spēkā vairākas ar likumu noteiktas sabiedrības līdzdalības procedūras ar vidi saistītās jomās, piemēram, ietekmes uz vidi novērtējums, teritoriju attīstības plānošana, būvniecības projektu sabiedriskā apspriešana u.c. Tomēr, analizējot Orhusas konvencijas prasību gaismā reālās sabiedrības līdzdalības iespējas, reti ir gadījumi, kad tiek nodrošinātas visas konvencijas noteiktās prasības. Tas liek domāt par nepieciešamību mainīt vai konkretizēt normatīvos aktus, nosakot precīzākas procedūras Orhusas konvencijas prasību nodrošināšanai, pie kam paredzot arī atbilstošu finansu, laika un cilvēkresursu nodrošinājumu visiem sabiedrības līdzdalības posmiem.
Treškārt, Orhusas konvencija uzsver nepieciešamību veidot regulāru un koordinētu sadarbību ar visām ieinteresētajām sabiedriskajām organizācijām, tās uztverot kā partnerus, nevis oponentus vides jautājumu risināšanā. Latvijā ir atrodami daudzi piemēri veiksmīgai valsts institūciju un sabiedrisko organizāciju sadarbībai, tomēr pārsvarā šie piemēri saistāmi ar atsevišķu speciālistu iniciatīvu, nevis valsts veidotu un atbalstītu politiku. Regulāras sadarbības īstenošanas veidi var būt dažādi, piemēram, sabiedrisko organizāciju pārstāvju konsultēšana, iesaistīšana darba grupās, konsultatīvajās padomēs, tikšanās, diskusiju forumi, institūciju un pašvaldību darba plānu publiskošana un iespējamo kopīgo aktivitāšu apspriešana utml.
Protams, demokrātija ir dārgs process, tas prasa zināšanas un prasmes, finansiālos, laika un cilvēkresursus, bet vai tomēr mums visiem nevajadzētu biežāk atcerēties vienu no Orhusas konvencijā “starp rindiņām” rakstīto atziņu - “valsts institūcijas pastāv, lai kalpotu cilvēkiem un cilvēki finansē to darbību, tātad informācija, ar ko tās rīkojas, ir sabiedrības īpašums, tā iegūta un izmantojama sabiedrības interesēs, un lēmumiem, kas tiek pieņemti, arī jākalpo sabiedrības interesēm”?